Es skrēju. Nezinu, kur. Nezinu, kāpēc. Bet es skrēju. Atminējos viņa zvērojošās acis, nikno seju un dūrēs sažmiegtās plaukstas. Sitiens. Tad vēl viens. Instinktīvi biju pielikusi rokas priekšā sejai, lai viņš nevarētu netraucēti mani piekaut, kājas pievilktas vēderam. Bet viņš bija stiprāks, pat pārāk varens un spēcīgs. Draugs bija pārvērties ienaidniekā. Tik pēkšņi.
Uz mirkli zeme pārstāja griezties, un es to sajutu. Spēcīgu sitienu, drīzāk grūdienu. Es kādam biju uzskrējusi virsū. Ātruma ietekmē nokritu zemē, vēl vairāk sasizdama jau tā sāpošo celi un sānu. Lūpas pavērtas kliedzienam, kas tā arī neatskanēja. Galva atsitās pret vēso, mitro zemi. Sagaršoju mutē asinis, droši vien no pārkostās lūpas.
-Kerija?!-
Tā bija pazīstama balss, pat ļoti pazīstama. Tikai kas… Kurš?
-Kerij, pie velna, kas notika?!- Ak tā. Paldies Dievam. Kristiāns lēnām pierāpoja man klāt. Mēnesgaismā manīju, kā viņš domīgi nopēta mani, vērtēdams manu stāvokli.
-Kris, es satiku Hari,- vārgi izmocīju.
Puiša seja iegūla niknums un sāpes vienlaikus, un man palika bail. Es viņu nemaz nepazinu. Nezināju, cik viņš ir savaldīgs. Nezināju, cik viņš ir saprotošs vai jauks. Varbūt pat viņš bija sliktāks par Hari.Aizveries, domās nolamāju sevi. Viņš tāds nav. Viņš nav.
Kristiāna seja uz mirkli atmaiga, un es jutu, kā puiša rokas uzmanīgi saņem manu augumu. Sānā iedūrās asa smeldze.
-Man sāp,- iešņukstējos. Puisis neko neatbildēja, tikai pacēla mani savās spēcīgajās rokās un lēnām piecēlās kājās. Drudžaini ieķēros Kristiāna kreklā, baidīdamās nokrist un sasisties.
-Es tevi turu.-
Elpas vilcieni kļuva arvien smagāki. Tādas sāpes un kaunu es vēl nekad nebiju izjutusi. Tas viss jaucās kopā ar apjukumu un vainas izjūtu pret bijušo draugu. Kaklā sakāpa pamatīgs asaru kamols, kas ar katru brīdi arvien vairāk draudēja nākt uz āru. Stingri aizžmiedzu plakstus, cerēdama, ka tādā veidā apturēšu asaras, kas spiedās uz āru. Sāpes radīja nelabuma sajūtu, un es sāku nevaldāmi drebēt. Kaut tas beigtos. Es tikai gribu dzīvot. Lūdzu!
Nespēdama vairs izturēt, sāku raudāt. Pavisam klusi, piespiedusi vaigu puiša plecam. Kristiāns apstājās.
-Mēs sapratām, ka kaut kas nav kārtībā pēc tam, kad pazudi. Ar to es domāju sevi, Martu, Raivi un Rūdolfu. Emma aizbrauca mājās, pieskatīt brāli. Es aizsūtīju ziņu. Viņiem kuru katru mirkli jābūt klāt, norunājām tikties pie robežvārtiem,- puisis klusi paskaidroja. Neatbildēju. Pat, ja būtu, ko teikt, nespētu izmocīt pat loģisku teikumu vārda.
-Lūdzu, neraudi,- viņš klusi ierunājās, -viss ir beidzies. Tev neviens vairs pāri nedarīs.-
Puisis nolika mani zemē, un pats apsēdās ar muguru pret nožogojumu. Viņš aplika roku man ap pleciem un piespieda sev klāt. Vēlme raudāt kļuva tikai stiprāka, un šķita, ka ribas varētu pārlūzt uz pusēm.
-Vai man ir ļoti slikti?-
-Būsi dzīvotāja,- Kristiāns maigi atteica un pasmaidīja. Nu, vismaz man tā likās. Cik nu nakts melnumā var saskatīt.
Pēc mirkļa es sadzirdēju soļus. Martas nedaudz spalgā, kaprīzā balss bija dzirdama jau pa gabalu.
-Lūk, arī glābējkomanda,- Kristiāns norūca. Pamanījuši mūs, viņi sāka skriet. Kristiāns pacēla mani, un es apķēros puisim ap kaklu. Celis smeldza no Kristiāna ciešā tvēriena, bet es neuzdrošinājos bilst ne pušplēsta vārdiņa.
-Ak, mans Dievs, saulīt, kas notika?!- Marta iespiedzās, pamanīdama manu zilumaino seju. Centos sakopot spēkus atbildei, bet Kristiāns pasteidzās pirmais.
-Haris,- puisis manāmi aizkaitināti noņurdēja, un ar to arī viss bija pateikts. Marta pielika plaukstu priekšā mutei un ar žēlabainu skatienu vērās man acīs. Neciešu, kad tā dara.
Rūdolfs pienāca mums klāt. -Cik traki, Kris?- viņš piesmakušā balsī pavaicāja, nepadomādams, ka es visu lieliski dzirdu. Tomēr viņš bija gadu vecāks par mums visiem, un vismaz trīs reizes apdomīgāks un atbildīgāks, tāpēc droši zināju, ka tagad viss būs kārtībā.
-Būs labi,- Kristiāns piesardzīgi atsaucās, -Mašīnu dabūjāt?-
-Pāri laukam,- Raivis atsaucās un pažvadzināja atslēgas.
-Kerij, mēs tagad brauksim pie manis, labi? Neviena nav mājās, tur varēsi izgulēties.- Kristiāns nomurmināja.
Vārgi pamāju.
Paldies jau iepriekš! :)))
