Pārgurusi un noskrējusies, es sēdēju uz asfaltētās ietves malas. Pirms dažām minūtēm bija sācis nedaudz līt, bet tagad tas jau sāka pieņemties spēkā. Rokas nedaudz sūrstēja no volejbola servēm, bet citādi jutos labi. Mierīga. Beidzot. Ar plaukstas virspusi notrausu lietuslāses no pieres. Sporta bikses kā celofāns lipa klāt ādai.
Kāds man viegli uzsita pa plecu. Pamatīgi pārbijusies, pielēcu kājās un apcirtos.
-Ei, mierīgāk!- puisis smiedamies pacēla rokas. -Tu labi spēlē.-
-Paldies,- norūcu. Negribēju tagad runāt ar Kristiānu. Spēles laikā viņš bija ievērojis, ka man ir savainots kreisais papēdis. Lieki piebilst, ka viņš bija pretinieku komandā. Puisis to izmantoja pret mani, un es gandrīz iegāzu mūsu komandu.
Tā ir tikai spēle, sev atgādināju. Viņš pat nebija mans draugs. Kāpēc gan lai viņš darītu savādāk? Tu esi muļķe, Kerij.
-Tu dusmojies?- Kristiāns klusi pavaicāja. Izskatījās, ka viņš nožēlo. Varbūt.
-Nē,- sameloju.
-Tas bija stulbi, piedod. Man nevajadzēja tā darīt.-
-Viss kārtībā.-
Kādu mirkli gājām klusēdami. Kristiāns atgrūda vaļā smagās metāla durvis un ielaida mani skolā. Uzreiz palika nedaudz siltāk.
Aši pārģērbos un atglaudu taisnās matu šķipsnas nost no pieres. Uzmetu uz pleca somu un pazudu no ģērbtuvēm. Ārā pamatīgi gāza lietus, tāpēc apstājos zem kolonas. Izvilku telefonu un drebošu sirdi atvēru ziņu.
„Kā tu uzdrīksties?!! Tev tiešām šķiet, ka tiksi no manis vaļā? Stulbā kuce”
Noriju siekalas un uzspiedu Hara numuru. Tam vienreiz jāpieliek punkts.
* * *
Par laimi, viņi vēl bija šeit pat. Skriešus devos uz stāvvietu. Marta mani pamanīja pirmā.
-Čau, ko tu te vēl?- meitene pārsteigti pavaicāja. Klasesbiedru skatieni pievērsās man. Rūdolfs pamāja, bet Kristiāna sejā iegūla savāds smaids.
-Cik ilgi jūs vēl šeit būsiet?- satraukti vaicāju. Sirds dauzījās kā neganta.
-Kādu laiciņu...- Rūdolfs, nedaudz apjucis, novilka. Steidzīgi pamāju. -Labi. Lieliski.-
Kristiāns skatījās man tieši acīs. Centos saglabāt vēsu sejas izteiksmi.
-Saule, kaut kas noticis?- Marta raižpilni pavaicāja. Papurināju galvu. -Nebūt ne. Viss ir brīnišķīgi. Man nu jāiet.- To pateikusi, pagriezos un devos prom. Jutu, kā mani pavada apstulbuši skatieni. Katram gadījumam. Man vajadzēja pajautāt, lai zinu, ka būs kāds, pie kā bēgt. Katram gadījumam.
Sēdēju viena pati peronā un gaidīju. Acis šaudījās uz visām pusēm. Jānomierinās.
Mirklī, kad jau sadzirdēju tuvojamies vilcienu, man iezvanījās telefons. Haris. Jau atkal. Noriju baiļu kamolu.
-Klausos?- vārgi izmocīju.
-Es jau domāju, ka tas nekad nenotiks,- viņš riebuma pilnā balsī izspļāva. -Tagad klausies. Tu nekad netiksi no manis prom, skaidrs?! Nekad!-
-Hari, mēs jau to izrunājām...-
-Neko mēs neizrunājām!- Nu jau viņš kliedza. -Nekas nav beidzies. Tu domā, es nezinu, kur tu dzīvo? Es gribu, lai tev sāp, tāpat kā sāpēja man!-
-Liec mani mierā!- ar asarām acīs izkliedzu un izslēdzu telefonu. Iekāpu vilcienā un apsēdos pirmajā brīvajā vietā, pie paša loga. Pievilku ceļus sev klāt un smagi nopūtos. Kāpēc es? Viens iemesls?!
Uzmetās zosāda, bet es to ignorēju. Aizvēru acis un vienkārši centos aizmigt.
Rūgts ir ne tikai analgīns
Bet arī dzīve, ziniet...
