Es lēnām izcēlu kājas no gultas un uzreiz notupos zemē. Skaidri taču redzēju, ka kāds slapstās gar mājas logiem, turklāt nu jau šis izdzimtenis bija kaut kā ticis iekšā. Noriju siekalas un atglaudu sapinkājušos matus no pieres. Bija brīvdiena, man tā šķiet. Agrs rīts.
Zem gultas glabājās veca, metāliska Rafaello kaste ar noputējušu vāku. Atvēru to un izvilku starp papīriem noslēptu kabatas nazi, iespaidīgā lielumā. Tas vēl joprojām bija ļoti ass – pat pārbaudīt nevajadzēja.
Pierāpoju pie istabas durvīm un nedaudz tās pavēru. Velns, kāpēc visam vienmēr tā jāčīkst?! Izrāpoju ārā no istabas, gaitenī, un, piecēlusies kājās, pieplaku sienai. Klusi kāpu lejā, pārdomādama katru soli. Miglaini pie pagrieziena uz lielo istabu manīju puisi pelēkā jakā ar kapuci galvā. Atvēru nazi un gatavojos uzbrukt svešiniekam.
Viņš pagriezās tieši mirkli pirms mana uzbrukuma un, pārbijies līdz nāvei, satvēra manu roku, apturēdams vēzienu pusratā.
-Ko tu dari, stulbene? Saspiedusies esi?!-
Sejā iegūla nervozs smaids, atpazīstot valodu un psihopātiski histēriskos vaibstus. Brālēnam bija ogļu melni mati, garāki kā Kristiānam, tomēr tikpat taisni. Uzacī manīju melnu lodītes tipa pīrsingu. Viņš bija mainījies pavisam nedaudz, tomēr pietiekami, lai ar pirmo skatienu es viņu nepazītu.
Nolaidu nazi un apskāvu viņu. Puisis mani atgrūda.
-Tu mani gandrīz nodūri!- viņš pamatīgā šokā un sašutumā noelsās.
-Piedod, es zvēru, man likās, ka tu esi Haris!- taisnojos, saprazdama, cik patiesi tas izklausās. Brālēna seja uz mirkli atmaiga, un tajā iegūla tik ļoti pazīstamais rūgtums un rūpes. -Tu laikam piemirsi, ka rīt ir tava dzimšanas diena. Es tā kā esmu dāvana. Nu, uz pāris dienām.-
Sirds laimē satrakojās, un es sasitu plaukstas. Daniels skanīgi iesmējās.
-Agrāk tu nepriecājies par manu klātbūtni.-
-Man vienkārši bija vajadzīgs laiks, la pierastu pie tā, ka tu esi psihopātisks mazohists. Nebija viegli, zini?- Abi sākām smieties, kamēr virtuvē parādījās Petra. Mans smaids nenoplaka, tomēr Daniela lūpu kaktiņi manāmi noslīdēja uz leju.
-Labrītiņ, nodevēja,- puisis dzestri pasveicināja pusmāsu.
-Tev tāpat, psih.-
Izmocīju neveiklu smaidu un paspraucos abiem garām. Zināju, ka šodien atbrauks Kristiāns, un nebiju to nevienam teikusi. Zināju arī to, ka manu puisi tagad gaida nopratināšana no brālēna puses. Lieliski.
-Mūsu čiksei ir čalis,- māsa, košļājot Dirol košļeni, izmeta.
-Petra, lai zibens tevi sasper!- mežonīgi nošņācos. Atskanēja motocikla rūkoņa.
-Nu, lūk arī viņš,- viņa vienaldzīgi novilka.
Nobālēju. Kāpēc mana diena vienmēr sakas tādā putrā? Sakniebu lūpas un izgāju ārā, aiz sevis aizcērtot durvis. Metos skriet pie Kristiāna un, pat nesasveicinājusies, ātri nobēru visu, kas šorīt notika. Puisis man vērās pretī ar manāmu apjukumu.
-Sāksim vienkāršāk. Labrīt, Kerij,- viņš nomurmināja un pievilka mani sev klāt. Aši noskūpstīju viņu un apskāvu. Satraukums mani neparko nepameta.
-Ei, nestreso! Viss būs labi, es apsolu. Parasti es labi saprotos ar jaukiem psihopātiem.-
Histēriski iespurdzos, tomēr uzreiz nomierinājos. Kristiāns iedrošinoši saņēma manu roku, un mēs devāmies uz māju. Durvīs jau gaidīja Daniels. Viņš rūpīgu nopētīja Kristiānu un pasmīnēja. Laikam pamanīja, ka abi pēc paskata un stila ir nedaudz līdzīgi.
Puiši sarokojās un iepazinās, bet es neko no tā visa pat nedzirdēju. Šaubīgi palūkojos ārā un aizvēru durvis. Nekad nevar zināt, ko gaidīt. Vai nu šī būs pastaiga mākoņos, vai arī pastaiga elles liesmās. Aiziet.
