Izgāju lietū. Lieliski laikapstākļi, vismaz priekš, manis. Lēnām gāju līdzi Kristiānam, kurš ik pa brīdim savādi man uzsmaidīja. Tā kā lietus samērcēja viņa matus un melnās šķipsnas krita pāri acīm, puiša smaids likās vēl velnišķīgāks.
-Kas ir?- apjukusi pavaicāju.
-Kas tad ir?- Kristiāns pacēla uzacis. Nelikās, ka viņš saprot, par ko ir runa.
-Tu uz mani skaties, it kā gribētu apēst.-
-Tavs skatiens šobrīd arī ir diezgan apsūdzošs.-
-Kā lūdzu?- iespurdzos. Kristiāns mani apķēra un iesmējās. Mēs abi nu jau bijām pamatīgi izlijuši, par spīti tam, ka bijām tikuši tikai līdz ielas stūrim, un skola vēl joprojām bija lieliski saskatāma.
Augumu pārņēma drebuļi. Kristiāna rokas bija siltas, tomēr manīju, ka viņam ir uzmetusies zosāda. Debesis savilkās vēl biezākā melnumā. Caur mākoņiem pa brīžam pazibēja zilgani bālas šautras, kam pēc dažām sekundēm sekoja pamatīgs pērkona dārds.
Par laimi, puiša mājas bija diezgan tuvu. Nu, vismaz salīdzinot ar manējām. Biju pie viņa bijusi tikai vienu reizi, bet iespaids toreiz palika ļoti patīkams. Pie viņa mājas, dārzā, ziedēja dālijas un oranžas mārtiņrozītes. Pati mājas apdare bija maigā krēmkrāsā, kas saskanēja ar tumši brūno jumtu un logu ailēm.
Kristiāns atvēra durvis un palaida mani pa priekšu. Istabā ienākot, sajutu patīkamu siltumu un omulību. Puisis aši sameklēja dvieļus. Apsēdos uz gultas malas. Durvis aizvēris, viņš sāka rakāties pa skapi, līdz atrada pelēcīgu, nenosakāmu drēbju kaudzi.
-Pārvelc, tu esi galīgi slapja,- Kristiāns man pameta tumši zilu, platu T-kreklu un pelēkas treniņbikses ar savelkamu gumiju. Puisis aizgriezās, un es nometu slapjās drēbes uz grīdas. Izslaucīju matus un sasēju paviršā mezglā. Dažas šķipsnas izspurojās ārā un tagad nekārtīgi krita gar vaigiem.
-Kristiān.-
Puisis man pievērsās un pasmaidīja. -Tev vajadzētu biežāk valkāt manas drēbes.-
-Un manējās man nepiestāv, ja?-
-Tā es neteicu,- viņš apsēdās man blakus un atglauda mitro matu šķipsnu man aiz auss. -Tu izskaties piemīlīgi.-
Iesmējos. Uzjundīja tik ļoti patīkamā taureņu sajūta, un es noskūpstīju Kristiānu. Puiša pirksti izjauca copi un ieslīdēja manos matos. Velns, kā es viņu dievinu!
* * *
Pamodos, jo palika vēsi. Siltuma avots, kā par nelaimi, bija pazudis. Atvēru acis un palūkojos apkārt. Tik tiešām, Kristiāna te nebija, istabā biju viena pati. Puiša krekls bija noslīdējis man no kreisā pleca, veidojot diezgan amizantu skatu. Piecēlos sēdus un skumji nopūtos.
-Kris?-
Nekādas atbildes. Grasījos jau kāpt ārā no gultas, bet vaļā atsprāga durvis un smagi atsitās pret sienu. Sarāvos, tomēr uz lūpām atgriezās smaids. Durvīs stāvēja Kristiāns ar divām kūpošām tējas krūzēm rokās.
-Kāds te pamodās,- viņš smīnot secināja un pasniedza man vienu no krūzēm. Tā bija pavisam karsta.
-Klau, tu zini par to ballīti pēc nepilna mēneša, vai ne?- puisis it kā negribīgi ierunājās.
-Nē. Kas vainas?-
Kristiāns nopūtās un pasmaidīja. -Es gribu, lai tu nāc ar mani.-
-Kāpēc gan ne? Izklausās, ka man tas varētu nepatikt.-
Puisis iekoda apakšlūpā. –Tu pati teici, ka nesi baļļu tips. Tā ir diezgan grezna. Un jā... Ielūgti ir visi. Es baidos, ka pat nelūgtie viesi varētu ierasties.-
-Es iešu, vienalga. Kamēr esmu ar tevi, ne no kā nebaidos.-
Ļāvos vēl vienam skūpstam, ko pavadīja patīkamas tirpas uz mugurkaula.
