Pamodos īsi pirms saulrieta. Krāsas debesīs jaucās kopā, veidojot pavisam jaunu un nebijušu toņu gammu. Svētdienas vakars bija padevies īpaši silts, tāpēc nolēmu nokāpt lejā un iziet ārā. Kopš Petra te dzīvoja, nejutos īsti savā ādā.
Prātu pāršalca jauns domu vilnis, atkal jau iedzenot pakrūtē trakos taureņus. Tie nežēlīgi plosīja dvēseli. Nebiju satikusi Kristiānu kopš vakardienas, kad viņš ar mopēdu aizveda mani mājās. Tad arī, kā par brīnumu, izdevās Petrai ieskaidrot, ka neveiksmīgi nokritu pa trepēm. Sajūtas bija savādi izbalējušas, bet iecirtušās apziņā. Pietiekami dziļi, lai es nespētu nomierināt nervus. No skriešanas arī nebūtu nekādas jēgas, jo jau pēc pāris soļiem nokristu kaut kur ceļa malā. Lieliski. Vēl nekad mūžā pašas domas nebija mani tik tieši iedzinušas stūrī, neatstājot nekādas izvēles iespējas. Apsēdos uz trepēm pie mājas un aizvēru acis. Tagad tikai nedomāt. Nemaz.
* * *
Modinātājpulkstenis zvanīja tik skaļi, ka šķita, manas ausis varētu sākt asiņot. Izslēdzu to un pa miegam metu pret sienu. Atskanēja skaļš būkšķis. Man bija savāds paradums - iznīcināt lietas. Tā vienkārši sanāca.
Piecēlos kājās un ielūkojos spogulī. Patiesībā bija labāk, daudz labāk. Vēl nedaudz tonālā, un es izskatīšos lieliski. Nu, vismaz ir vērts cerēt. Ārā nebija īpaši silts, un tas bija labi. Uzvilku gaiši zilas džinsas un melnbaltu, strīpainu kreklu ar garām piedurknēm, kas noslēpa zilumus un skrāpējumus. Ap kaklu apsēju peoniju rozā lakatu un sabužināju blondos matus. Uzklāju sejai kosmētiku un apāvu pelēkas zamšādas kurpītes ar šņorēm. Nu re. Pat labāk, nekā cerēts.
Biju pieradusi pie ceļa sāpēm, tomēr kāpu lejā uzmanīgi, pieturoties pie margām. Pārvietojos klusi, un Petra mani nepamanīja. Varbūt, ka viņa mani redzēja, bet vēl joprojām dusmojās. Pati jau bija vainīga. Tomēr mēs bijām māsas. Nu labi, pusmāsas… Bet, vai tas ko mainīja?
-Labrīt, es uz skolu.-
Meitene vīzdegunīgi pacēla galvu un pamāja. Nu skaidrs, apvainojusies. Bet viņai tas parasti ātri pāriet. Izgāju āra un nesteidzīgā solī devos uz staciju. Šodien laika bija atliku likām.
* * *
Skolai tuvojos pārliecināti. Zilumi tik pat kā nebija manāmi, un zināju, ka Marta mani saudzēs. Būs labi. Tikai neizrādīt, ka kaut kas nav kārtībā.
Kāds no mugurpuses viegli man uzsita pa plecu. Bailēs apcirtos. Puisis sāka smieties. Viņam tas likās uzjautrinoši?! Man bija paranoja!
-Aizveries, mērgli! Tas nav smieklīgi!- uzbrēcu Kristiānam. Puisis vainīgi pasmaidīja.
-Piedod. Negribēju. Kā jūties?-
-Ir labi…-
-Es ceru,- viņš nomurmināja un viegli aizskāra man muguru. -Nāc, iesim. Nebaidies.-
