Pelnrušķīte /19/0

18.daļa- mspoki.tvnet.lv/literatura/Pelnruskite-18/715994

Bija jau pusdienlaiks un Marks gulēja kā zīdainis. Viņš bija tikai bokseršortos,tāpēc es viņu apsedzu. Iegājusi virtuvē, paņēmu Marka telefonu un izlasīju pēdējās īsziņas no nezināma numura,kurš bija lūdzis katru dienu pēc tikšanās. Es uzrakstīju numuram jaunu īsziņu,kuru uzreiz izdzēsu-
"Tiekamies parkā. Svarīgi."
Pēc pāris sekundēm man pienāca atbilde- "Labi".
Pat nezināju,ko gaidīju no šīs tikšanās. Saskrāpēt seju tai kucei vai vienkārši piekaut. Dialogu es negribēju. Man bija jāizlādējas.
Izgāju no dzīvokļa un uzreiz devos uz parku. Tā vidū uz soliņa jau sēdēja tā blondīne. Manā prātā jau bija izdomāti tūkstoši šīs tikšanās nobeigumi,bet,kad piegāju klāt sievietei un viņa paskatījās uz manīm,es gandrīz zaudēju līdzsvaru un nokritu ģībonī.
-Mammu...
***
Viņa mani uzreiz apsēdināja uz soliņa un izvilka no somas ūdens pudeli,ko pasniedza man. Padzērusies nedaudz un nomierinājusies,es skatījos uz viņu. Mamma bija jau kādu laiku mirusi. Viņa nomira,kad man bija divdesmit,bet te viņa bija. Izskatījās pilnīgi vesela,skaista. Tāda pati,kāda izskatījās dienu pirms nomira. Marks tajā brīdī bija man blakus,bet tad mēs bijām tikai draugi.
-Mammu... ko tu te dari?
-Es atnācu tevi brīdināt, sameklēt, bet Marks runāja tikai ar mani.
Es nolaidu galvu un sāku nedaudz smieties.
-Kas ir?
-Es domāju,ka esi Marka mīļākā.
Mamma iesmējās. Tādu viņa noteikti nebija gaidījusi.
-Kāpēc tu esi te. Tu taču sen esi... nu...
-Jā, es atnācu tevi brīdināt,bet Marks nelaida mani pie tevis. Es domāju,ka viņš tev visu pastāstīja.
-Kas notika?
Viņas smaids nozuda un kļuva nopietns.
-Mija, tava pasaule brūk. Tev būs jādodas atpakaļ agrāk.
Es nesapratu un mamma turpināja.
-Zemestrīce... tava pasaule brūk.
-Un kad man jāatgriežas.
-Piecas dienas.
-Pēc piecām? Tas ir pārāk ātri. Un Marks? Viņš nāks līdzi?
Mamma noliedzoši papurināja galvu.
-Nē,saulīt. Marks neies ar tevi.
-Ko? Kad tad?
-Pēc nedēļām divām varbūt.
Es biju satriekta.
-Viņš tik ilgi vēl būs komā,bet es jau..
-Jā.
Es sāku raudāt. Man palika bail,ka,jaē es atstāšu viņu vienu, Marks neatradīs ceļu atpakaļ un paliks te mūžīgi.
Mamma mani apskāva un es sāku histēriski raudāt.
Es atrāvos un noslaucīju asaras.
-Man ir jāiet. Marks sāks uztraukties.
Mamma pamāja ar galvu. Es viņu ilgi turēju savā apskāvienā,kad viņa iečukstēja man ausī.
-Pasveicini tēti.
Kad atvēru acis,es jau esmu viena pati. Vēl nedaudz šņupstēdama,lēnām gāju atpakaļ uz dzīvokli,kad netālu no sevis ieraudzīju Elisu. Viņa runāja ar kādu vīrieti,kurš noteikti bija vismaz piecdesmit gadu vecs. Tas bija Olids. Viņa pasniedza Olidam baltu aploksni un viņi aizgāja katrs uz savu pusi. Vai Elisa deva naudu? Bet Olids bija sūtnis. Te kaut kas nebija kārtībā. Es sāku sekot viņai. Mēs gājām jau pusstundu,kad Elisa iegāja norobežotā fabrikā. Realitātē šī fabrika jau sen bija ciet. Te bija ražojuši papīru visādās krāsās un formās.
Es paslēpos aiz viena no kokiem. Dīvaini. Visu fabriku apsargāja vairāki nefeji. Elisa mierīgi iegāja fabrikā. Visdrīzāk tā pieder viņas tēvam. Šaubu nav.
Es jau griezos atpakaļ,kad pāris metrus no manīm pamanīju nefeju. Viņš bija ar melniem matiem un viņam bija tikai deguns un mute. Viņš ostīja gaisu it kā meklēdams kaut ko. Es satupos mazāka un vairāk paslēpos zālē. Nefejs sāka tuvoties aizvien ātrāk. Viņš tuvojās tieši man. Es būtu skrējusi prom,ja neieraudzītu,ka viņam ir suņa zobi. Asi,gari un spēcīgi. Dīvains nefejs,bet no tāda es neaizbēgšu. Viņš jau bija metru no manis,kad sāka rūkt un tad riet. Cilvēka ķermenis,bet uzvedība kā sunim. Šī pasaule ir slima.
Nefejs noteikti mani saoda. Viņš rēja un rūca. Ja es pakustēšos,man būs beigas. Nē,man jau ir beigas!
Pacēlusi galvu,sapratu,ka kāds ir atnācis. Vēlviens nefejs,bet es viņu zinu.
Elles acis. Viņš skatījās uz mani. Tagad pamanīju,ka viņam nu jau ir mute. Pufīgas,viegli rozā lūpas. Viņš pasmaidīja un atklājās pērļbalti zobi. Laikam kādu novāca,ka saņēma tādu dāvanu.
-Kuš,kuš, Loji. Jūti,mums ir žurka uzradusies. Ko mums darīt ar viņu.
Loji ierūcās.
-Jā,bet sākumā aizvedīsim viņu pie Bosa,tad sodīsim.
Loji nedaudz atkāpās un melnās acis (ar muti) saķēra mani un pārmeta mani sev pār plecu.
Tā karājoties,kā mirušam dzīvniekam,ko ved uz pārstrādi mājās, gaidīju,ko ar mani darīs. Slikta ideja bija sekot Elisai,tas nu ir viennozīmīgi.


*Šodien vakarā būs arī 20. daļa.