Gulēju melnajā ādas dīvānā un raudzījos griestos. No aizkara malas bija izlauzušies daži vāri saules stari, kas telpu vērta krēslainu. Man blakus uz nelielā galda stāvēja balta kafijas krūze, izplatīdama pa telpu rūgteno aromātu.
Prātā klejoja domas par pagātni un nākotni. Pagātnes rēgi stiepās man arvien tuvāk, taču es – bēgu no tiem, nemanīdama, ka sagrauju pati sevi.
Ar vienu roku uztaustīju cigarešu paciņu un šķiltavas, kas mētājās uz grīdas. Tie bija mani labākie draugi, kas vienmēr bija līdzās. Neviena cita jau vairs nebija. Tikai darbs un.. pagātne.
Amerika solījās atbraukt, taču viņas plāni mainījās. Un es viņu par to nenosodīju. Nedusmojos. Tikai man bija skumji, jo es biju viena un nevarēju nevienam stāstīt par to, kas mani nomāc. Kaut gan, pati biju vainīga.
Kurš gan vispār to būtu domājis? Lasot presi un žurnālus, cilvēki uzskata, ka mana dzīve ir viens varen liels, satraucošs piedzīvojums. Ka tajā ir tikai panākumi, prieks un laime, nemaz nenojaušot par to, cik tāla ir patiesība. Manā dienā bija darbs, kas brīžiem ļāva novērst domas un – mājas. Katru dienu pavadīju viena savā dzīvoklī, domājot par to, kas ar mani notiks tālāk, un ko es daru ar sevi.
Izpūtu bālganos dūmus telpā un iedzēru malku melnas kafijas, kas mutē atstāja patīkamu, nedaudz rūgtenu garšu. Klusumu aizvietoja telefona zvana kaitinošā melodija, kas lika man nedaudz satrūkties un izrauties no pārdomām.
Brīdi domāju – atbildēt vai ne, taču attapos, kad jau klausulē dzirdēju runātāja augsto balsi.
- Izabella? – aizelsusies runāja Selīna, ar kuru pēc nelielā strīda mūsu starpā nebiju runājusi, - Vai tu šķiro pastu?
-Jā un nē, - nedaudz pārsteigta par dīvaino jautājumu, atbildēju runātājai, kura nepārprotami atradās uz ielas. Fonā bija dzirdama mašīnu rūkoņa un auto taures, kas viņas balsi vērta neskaidru, tāpēc piespiedu telefonu tuvāk ausij.
-Tā jau domāju, - pilnīgi jutu, ka viņa nobola acis un pasmaidīju, taču neko neteicu. – Kur tu liec visas vēstules? – ātri izskanēja nākamais jautājums.
-Virtuvē, uz galda – nepacietīgi atbildēju, jo nenojautu, ko viņa no manis grib. – Tev tās vajag? – atbildēju ar pretjautājumu.
-Ej pie vēstulēm un meklē ielūgumu, - Selīna arvien nepacietīgāk runāja, kamēr es sāku šķirot neskaitāmās vēstules. Pie velna, to bija tik daudz!
-Te tādu ir vismaz piecdesmit, - bezpalīdzīgi noplātīju rokas, gandrīz izmezdama no tām savu telefonu. Nolēmu, ka turpmāk šķirošu pastu, jo jutos kā meklēdama adatu siena kaudzē.
-Zeltaina aploksne, skaties vērīgi, - viņa komandēja, taču es to nekur neredzēju. Liekās vēstules ātri metu uz grīdas, lai atvieglotu šķirošanas procesu. Pārējās apskatīšu vēlāk. Beidzot ieraudzīju to, ko Selīna lika meklēt.
-Atradu, - uzreiz atbildēju un jau plēsu to vaļā, jo nojautu, ka tur jābūt kaut kam svarīgam, kas paredzēts man.
-Lieliski! – Selīna nočivināja, taču uzreiz jutu, ka kaut kas aiz tā slēpjas. – Jauku vakaru! – tas bija pēdējais, ko dzirdēju, kad viņa atvienoja sarunu.
