čau, nu jau astotā nodaļa.
Iiepriekšējā- http://www.spoki.lv/literatura/Pelekais-vilks-7nodala/494918
Astotā nodaļa.
Glābējs lamatās.
Nākamajā rīta pieceļoties es jutos gaužām slikti. Man sāpēja galva, taču tam nebija neviena loģiska izskaidrojuma. Es apģērbos, paēdu brokastis un devos pie Keilas. Es piezvanīju pie durvīm.
- Čau Keila!
- Čau, Evij! Nāc iekšā, - viņā mani ieaicināja iekšā un mēs apsēdāmies virtuvē, lai papļāpātu.
- Kā vakar ar Tomu gāja?
- Forši. Un kā tev ar, kā tur viņu sauc?
- Labi. Kas, Tu nevari atcerēties, ka mūsu jauno klasesbiedru sauc Džeiks?
- Nu labi, centīšos atcerēties. Ko šovakar darām, E?
- Nu varbūt šodien pie manis pa nakti, tādu kā pidžammu ballīti?
-U n gribi teik ka tev beidzot atļāva? - Keila bij šokā.
- Nu ja, kādēļ lai neļautu?
- Nu tev reti kad atļauj, bet tagad Tu sīki man pastāsti par savu tikšanos ar Dž.. Dž.. Dž, kā tur viņu sauca!
- Nav nekā īpaša ko stāstīt, aizgājām uz kino, pasēdējām, noskatījāmies komēdiju un braucām mājās. Viss.
- Nevar būt! Pēc tavām acīm redzu, ka tu bija vēl kaut kas!
- Nekā nebija, liecies mierā. Labāk pasaki, kā iet tev ar Tomu?
- Ko tur stāstīt, esam viens otrā ieķērušies līdz ausīm.
- Toms un ieķēries. Tu noteikti joko!
Un mēs abas sākām smieties, bet tad es izdzirdēju balsi:
- .Ja kaut reizi vēl gribi redzēt Džeiku, pēc 15 minūtēm tev jābūt pie mežā. Skaidrs?
Jā.
- Evij, tev viss labi?
- Jā, bet man jāaizbrauc līdz mājām, atcerējos, ka man jāpaņem iepirkumu saraksts un jāaizbrauc iepirktiesun vēl šīs dienas vakars...
- Mhm, labi, čau.
Es raitā solī devos ārā no Keilas mājas, iekāpu mašīnā, un braucu uz mežu. Apstājoties pie meža, es atkal izdzirdēju pazīstamo balsi.
Tev ir jādodas dziļāk mežā, tur, kur koku vis vairāk - tur būs tavs Džeiks. Bet lai viņu izglābtu, tev būs jāveic kāds uzdevums.
Šajā brīdi es biju nobijusies vairāk nekā vajadzētu, kā Džeiks var būt briesmās, ja pēc manām domām viņš sanāk tas pats pelēkais vilks?
Ejot pa mežu es sāku saprast par kādiem kokiem iet runa, jo no ceļmalas mežs izskatās rets, taču ejot dziļāķ var redzēt katram, kaut kur, ir viduspunkts kur koki aug vis blīvāk.
Nonākot tai vietā, kur manuprāt bija jābūt viduspunktam es redzēju tikai pelēko vilku, taču kopā ar vēl vienu vilku. Nevis pelēku bet melnu.
- Kur ir Džeiks?- es skaļi un konkrēti jautāju pelēkajam vilkam.
- Neuztraucies, ar viņu viss ir kārtībā. Taču tev šodien ir jākļūst par vienu no mums!
- Par vilku?
- Nē, es tev daudz reizes jau esmu teikusi, ka tu esi īpaša, tu kļūsi par vienu no mums.
- Nē, viņa nekļūs - un es izdzirdēju Dāvja balsi, viņa balss piederēja baltam vilkam.
- Viņa neies ar jums, nekļūs par vienu no jums.
- Tu, muļķi, paej labāk malā.
Baltais vilks bija nostājies starp mani un pelēko vilku. Dāvis, kas laikam ir vilkatis, brīdinoši rūca virsū. Un te pēkšņi melnais vilks metās man virsū, un iekoda man. Es negaidīju tādu triecienu un nokritu. Vairāk es neko neatceros. Es pamodos alā, visa ala bija izklātā ar zvērādām. Blakus man gulēja citi trīs vilki. Es mēģināju atrast alā kādu priekšmetu, lai redzētu savu atspulgu. Labāk tā nevajadzēja darīt. Līdz ko sāku celties kājās, sapratu, ka arī es tagad esmu viena no viņiem. Es esmu vilcene vai vilkate, vai vienkārši vilks? Šis jautājums man nedod mieru.
