čau nu jau septītā nodaļa! Pārējās daļas manā profilā http://www.spoki.lv/profils/saaliks
Septītā nodaļa.
Balss& Džeiks
Manas smadzenes tūlīt pārkarsīs. Kādēļ es dzirdu to balsi? Jauniņais un tās acis.
Jauniņais… Hmm.. man jāizdomā ko vilkt šodien uz kino.
Te pēkšņi es atceros sapni. Vilka acis tādas pašas, kā viņa. Varbūt tā ir tikai sakritība? Es uz to ļoti ceru.
Hm. Pienāca vakars. Es izdzirdēju klauvējienu pie durvīm un nokāpu lejā atvērt durvis.
Tur viņš stāvēja, ar puķēm rokās un raudzījās uz mani ar savām skaistajām acīm. Acis. Tās mani mazliet biedēja, taču, kad viņš pieskārās manai rokai, visas šaubas pazuda.
Man mugurā ir manas ierastās džinsu bikses un gara, pelēka tunika un baikertipa jaka. Kājās man kedas. Savus garos, zilos matus izlaidu. Cik es varu staigāt `sīpoliņā`?
- Sveika! – viņš sniedz man ziedus.
- Sveiks! Ziedi ir ļoti skaisti, paldies!- patiesībā viņš man uzdāvināja manas mīļākās puķes - sarkanās rozes.
- Ejam?- es jautājoši skatījos viņam acīs.
- Jā, – viņš paņēma manu plaukstu savā un es nedomāju, ka iespējams kas labāks.
Mēs iesēdāmies viņa mašīnā. Visu ceļu līdz kinoteātrim mēs klusējām. Kinoteātrī mēs iegājām sadevušies rokās.
- Kādu filmu mēs skatīsimies?- viņš man jautāja
- Hmm, varbūt komēdiju?
- Labi.
Mēs piegājām pie kases.
- Mums lūdzu divas biļetes uz kādu komēdiju, kuras seanss būtu tuvākajā laikā.
Viņš pasniedza naudas zīmi.
- Lūdzu, - kasieris izdeva atlikumu - Lai jums jauka filma!
Mēs apsēdāmies kinoteātra kafejnīcā un gan es, gan viņš pasūtījām melno kafiju.
- Redzu, ka man ne vienīgajam garšo stipra kafija? - viņš smaidot jautāja.
- Jā. Bet saldumu ēšanā diez vai tu mani pārspētu, - es gandrīz sarkastiski noteicu.
- Mm, gribi sacensties?
- Citu reizi labprāt, - es atbildēju smaidam.
- Tas ir aicinājums no tavas puses, E.?
- Uzskati kā gribi!
Atnesa kafiju ar cepumiem. Kāpēc viņam jābūt tik uzstājīgam?
- Mmm, kā es dievinu kafijas aromātu, - viņš smaržojot kafiju noteica, tad viņš saņēma manu roku un mēs ilgi skatījāmies viens otra acīs. Par laimi tas neturpinājās ilgi, jo līdz seansa sākumam bija atlikušas piecas minūtes.
Filmas laikā es visu laiku jutu, ka kāds uz mani skatās. Es pagriezu galvu uz to pusi kur sēdēja viņš. Viņš bija tas cilvēks, kas ar savām apburošajām acīm raudzījās manī. Es vairs neskatījos filmu, atlikušo laiku es pa kluso skatījos uz viņu. Pēc filmas mēs devāmies uz kafejnīcu.
- Hm, kā patika filma, E?
- Bija tīri laba, un tev?
- Nu bija OK.
- Vai tu neesi redzējis dīvaina paskata vilka un suņa krustojumu, skraidam pa mūsu pilsētu?
- Ja tu domā vilku, tad nē.
Viņš saņēma manu plaukstu savā, un galvā man atskanēja balss, pie kuras laikam es jau biju pieradusi. Tu šo vilku vairs neredzēsi. Tu pati drīz būsi viena no mums.
Kā?- es centos jautāt, bet atbilde nesekoja.
