Čau! Šī ir pēdējā nodaļa.
DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA.
Manas rokas ir piesietas pie viena moku rīka gala, kājas, pie otra. Šis moku rīks mani pārplēsīs! Man sāp! Man gribas kliegt no sāpēm, bet es nekliegšu par spīti. Uztaisīšu idiotisku smaidu un smaidīšu. Nekad mūžā es neparādīšu savu vājumu vampīr-vilkiem. Ja man būtu kaut drusciņ spēka, es pārvērstos par vilku. Mani velk vēl stiprāk, ja viņi grib ko uzzināt, viņi to nemūžam nedabūs. Es mēģinu sakopot spēkus, lai pārvērstos par vilku. Nē, es nevaru, mani ir par maz spēka. Apkārtējā pasaule sāk griesties. Es atslēdzos. Dzirdu tikai vampīr-vilku smieklus. Stulbie, idiotiskie kretīni!
Pamostos un es atkal baltajā istabā. Man apkārt ir sistēmas. Kā tas var būt, ka viņi moka mani, un tas ārstē. Par brīnumu es sevī sajūtu spēku. Ir viena nelaime esmu piesieta pie gultas. Viņi tiešām domā ka es aizbēgšu! Tad viņi domā pareizi!
Es netaisos aizmigt! Bet šie laikam man caur sistēmu ko tādu laiž iekšā, lai es aizmigtu! Es aizveru acis, nevis lai iemigtu, es tikai izlikšos. Paveru acis, tā lai nevar pamanīt, ka esmu nomodā. Pie manis ienāk vampīr-vilks. Džeiks! Viņs pieliecās pie manis, noskūpsta manu roku. Uz ko es zibenīgi reaģēju, ar visu spēku situ viņam. Saites, kas bija ap roku atsprāgst, un es tam riebeklim iesitu pa žokli. Viņš pasper dažus soļus atpakaļ. Es atveru acis pilnībā. Viņš nav Džeiks, viņš ir Žonžobs.
- Sveika E., - viņš nicinoši nosaka. Es neatbildu. Viņš pienāk man klāt un saņem manu zodu savās pretīgajās rokās. Nē, es purinu galvu, pārvēršos par vilku un metos šim virsū. Es viņu purinu, kožu, metu gaisā. Un tad es viņam pārkožu rīkli. Viņš ir miris. Šoreiz, uz visiem laikiem! Man nav laika ilgai prātošanai, pēc iepriekšējās bēgšanas zinu, ka ārā vēl ir sargi. Un tad ir durvis uz izeju. Es ar lecienu tieku pie durvīm, pārvēršos par cilvēku un atveru durvis. Šoreiz manā priekšā neviena nav, esmu šokā. Kāds, jau ir iebrucis pie viņiem? Un tur man pretī skrien Džeiks, mans Džeiks. Vilks Džeiks! Es no sajūsmas nezinu ko darīt, viņš pienāk man klāt aši apskauj mani, uzspiež buču uz lūpām, pamet ieroci, sadodamies rokās un dodamies pārmeklēt viņu bāzi. Ikviens vampīr-vilks tiks nogalināts.
***
Alā, esam mēs divi ar Džeiku. Beidzot tas viss ir beidzies. Esam tikai mēs – viņš un es. Ne kādu vampīr-vilku, visi ir iznīdēti. Žonžobs beidzot ir miris uz mūžu. Dace ar otru brāli pārvācās uz tālāko alu, šī ala tagad ir mana un Džeika paradīze. Mums vairs nav rūpju par ko uztraukties. Mūsu vienīgās rūpes ir mūsu attiecības. Un tā tam jāpaliek, mūžu mūžos.
