Divdesmit pirmā nodaļa
Kā man riebjas sports. Es to sev atkal un atkal atkārtoju skrienot 3 apli. Viens mans aplis bija skriešana gar alu, tad gar retu mežu un upīti, un tā man jānoskrien desmit apļi. Džeiks kā viņš man tā var nodarīt! Es uz viņu dusmojos, jo viņš man vadīja sporta stundas.
Skrienot un gaužoties ,es ar acs kaktiņu pamanu kustību. Tas nāk no meža, es palielinu ātrumu. Skrienu tur kur ir Džeiks.
Nē, nē tie nevar būūūt vampīr…vilki..- Tie neavarēja ieiet vilku pasaulē, mežs priekš viņiem dega.
Es jūtu kā manas enerģijas rezerves izsīkt, bet tur jau ir Džeiks. N..ē, tas nav mans- vilks Džeiks, ttt…tas ir vampīr…vilks. Viņš metās man virsū, izmantojot manu apjukumu, tas vēlas mani apņemt ar savām rokām. Es jūtu kā mans kuņģa saturs ceļas uz augšu. Viņš mani aizsniedz , noķer.
Es krītu bezdibenī.
***
Pamostos, paveru acis, bet tikai mazliet, lai neviens nepamana. Es esmu šaurā telpā. Sienu krāsa ir nevis balta, bet šaušalīgi brūna. Vampīr vilkiem ir slikta gaume, es pie sevis nospriežu. Neviens nenāk, tas jau ir labi. Varbūt viņiem no pagaišās reizes ir slikta pieredze ar mani?
Es aizveru acis, es negribu nevienu pretīgo radījumu ieraudzīt. Es iemiegu. Sapnī es redzu vīziju.
Mēs ar Džeiku staigājam, pa pļavu. Nevis vienkāršu pļavu, bet pilnu ar man nepazīstamiem radījumiem. Šie radījumi ložņā pazemi. Piepeši Džeiks kas man bija blakus , vairs nav Džeks, bet gan vampīr vilks. Es mēģinu bēgt, manas kājas ir iestrēgušas- Zemē! Pie visiem tiem radījumiem. Atkal es krītu.
Pamostoties un atverot acis, es ieraugu vēl vienu būtni. Es nespēju saskatīt tā seju. Un diez vai spēšu, jo esmu piesieta pie kāda moku rīka.
