čau. ņju jau nākamā daļiņa.
Septiņpadsmitā nodaļa.
Mēs nonākam , pie durvīm kur būtu jābūt vadonim. Andreo viņu laikam bija nosaucis par Žonžobu.
Durvis pie kurām mēs stāvam ir skaistas. Pa tām vijās daudz dažādu augu( vismaz es tā nospriežu), tās laikam ir veidotas jūgendstilā. Izrādās ka vizuālās mākslas stundās tomēr neesmu gulējusi!
Mēs atveram durvis. Telpa ir milzīga, šī telpa tā pat kā visas pārējās ir pārklāta ar zeltu un sudrabu, man jau personīgi, labāk patiktu ja tas būtu tikai sudrabs, vai tikai zelts.
Apejot telpu mēs nevienu ne manam , tā kā telpā ir daudz paklāju, kuri ir izšūti no zelta un sudraba diegiem, mēs tos visus pārvietojam, lai redzētu vai tur nav nevienas pazemes ieejas. Nē nav, ne zem viena paklāja mēs neko tādu neatrodam. Te pēkšņi mēs izdzirdam soļus, mēs strauji pagriežamies.
Telpā lepni iesoļo Žonžobs. Šis izliekas ka neko nezin, tas apsēžas savā krēslā, un uzlūko mūs. Viņš manī izraisa riebumu, šis auksprātīgais skatiens. Kā tas mani kaitina!!!
-Sveiki vilki! Kā varu jums pakalpot, jo īpaši sveicu tevi!-viņš norāda uz mani, viņš sāk man rieties aiz vien vairāk.
Esmu ieciklējusies tikai uz riebumu pret vadoni, taču Andreo saspiež manu plaukstu ciešāk, pa visu šo laiku viņš ne reizi nebija atlaidis manu plaukstu.
-Sveiks!- norūc Andreo.
-Ko tu gribi Andreo, bet varbūt tavs vārds ir mainīts?-viņš ņirgājoši jautā.
Es automātiski paceļu pistoli, it kā aizsargājot viņu no šī riebekļa, es gribu izšaut bet Andreo noņem man pistoli.
Viss būs labi, viņš nevar nevienam no mums neko izdarīt.
Bet , bet.- viņš ar acīm parāda ka laiks apklust. Varbūt vadonis arī dzird mūsu sarunas domās? Nē, nedomāju viss.
-Hmm, Žonžob, sen neesam tikušies- Dace pieiet viņam tuvāk, viņa paceļ zobenu un tēmē viņam uz sirdi. Viņa iedur zobeni, viņš nokrīt. Tā ķermenis noraustās, un viss viņš ir aizgājis. Vismaz es tā domāju.
