Čau. Nākamā daļina klāt.
Sešpadsmitā nodaļa.
Kādēļ mums jāsadalās? – es jautāju Andreo, jo mēs bijām sadalījušies vismaz divdesmit mazos bariņos.
Pirmkārt, lai viņus ielenktu, otrkārt, lai mūs nepamanītu. Ja mēs iesim lielā barā, mūs varēs pamanīt.
Hmm, skaidrs. Ko mēs darīsim, ja mēs neuzvarēsim?
Laikam mirsim, vai būsim viņu gūstekņi, katrā ziņā, nekas labs nebūs.
Atlikušo ceļa daļu mēs klusējām, es neskatījos apkārt, gāju taisni uz priekšu – uz mērķi.
***
Visapkārt vampīr-vilki, viņu ir daudz, tie uzbrūk, mēģina mūs nogalināt. Nē! Uzbrūk Andreo, vampīr-vilks uzlec viņam virsū un cenšas viņu nogalināt. Viņš jau liecas pie viņa kakla, kad es pieskrienu un iešauju tam. Es notupos pie viņa.
Tev viss labi?- es izmisīgi jautāju - es gandrīz raudu.
Laikam, – viņš nosaka. Bet es redzu ka tā nav, viņš ir ievainots. Viņš asiņo. Es uzlieku roku viņam uz krūtīm, tad uzlieku viņam virsū galvu un raudu, kā arī domāju kaut viņš izdzīvotu, lai mums nekas nenotiek, es to atkārtoju vismaz duci reižu. Es paceļu galvu, viņa brūces ir aizdzijušas. Tas ir neiespējami!
Tev piemīt dziedināšanas spēks, - viņš laimīgi nosaka. Kāmēr es viņu dziedināju, man likās, ka neviena mums apkārt nav. Sķita, ka kauja ir apstājusies, un tā pa tiešām ir. Visi vilki un vampīr-vilki ir sastinguši telpā, vietā un laikā.
Nākamā doma man ir vilki atgriežas dzīvē, tie atgriežas, vampīr-vilki sastingst.
Un jā! Vilki it kā atmostas un brīnās. Vampīr-vilki ir sastinguši. Visi vilki kā viens iešauj, iedur, bet viennozīmīgi nonāvē viņus.
Man nemanot mēs dodamies pie viņu vadoņa. Viņš ir vienīgais izdzīvojušais vampīr-vilks, viņu mēs nogalināsim, tad kad atgriezīsim - laikā, vietā un telpā.
Mēs ieejam viņa pilī - tā ir milzīga. Pie galvenās ieejas stāv divas statujas, laikam, viņu vadonis ar sievu vai meitu. Mēs iegājām pilī, lieki piebilst, ka visi sargi tika nogalināti pa ceļam, ieejot pilī mēs attopamies lielā hallē, tā visa ir pārklāta ar zeltu. Tā mirdz! Tik skaisti!
Andreo pienāk man klāt, mēs vēl joprojām esam vilki, bet viņam pienākot man klāt viņš atkal pārvēršas par Džeiku.
Kā tu pārvērties?- es izbrīnīti jautāju.
Vienkārši domās atkārto savu tās pasaules vārdu un tu pārvērtīsies.
Es domāju Evija, Evija, Evija, un tiešām es pārvēršos. Es atkal esmu es pati.
Džeiks pienāk man klāt un saņem manu roku. Mēs sadevušies rokās ejam pa pili. Man ir sajūta, ka manā vēderā lido miljoniem tauriņu.
nevaru sagaidīt nākošo daļu....
