Čau, iepriekšējās daļas manā profilā---->http://www.spoki.lv/profils/saaliks
Četrpadsmitā nodaļa.
Es pamodos piecos no rīta, es biju nogulējusi vairāk nekā divpadsmit stundas. Izkāpu no gultas saģērbos un devos lejā. Uz galda atradu zīmīti.
Rīt ar tēti būsim atpakaļ. Nolēmu pasteidzināt braucienu , tādēļ brauksim rīt. Paēdat brokastis. Ledusskapī ir atstātas brokastis, pusdienas un vakariņas. Nenodedziniet māju. Bučas mamma un tētis.
Labi, tātad šodien arī bastošu skolu. Pieeju pie ledusskapja izņēmu kastīti ar uzrakstu brokastis, nolieku uz galda. Gribu pasaukt brokastīs brāli, bet viņš vel guļ savā istabā, nolemju viņu nemodināt. Attaisu kastīti , paēdu brokastis un eju atpakaļ uz savu istabu.
Ieejot istabā paņemu gredzenu un uzlieku uz kreisās rokas īkšķa. Es nespēju aimirst vakardienu. Ainu kā vampīr vilks sūc asinis no beigtiem ķermeņiem. Fuii.
Visu dienu domāju par vakardienu, par vampīr vilkiem, Džeiku un Dāvi. Vēl jo projām neticu ka viņš ir miris. Tas nav iespējams. Pirms , hmm nedēļas, es ar viņu runāju, aizvakar es vel viņu redzēju. Tas nav iespējams, es neticu. Bet kādēļ lai Džeiks man melotu?
Es arī šodien agri aizgāju gulēt.
Nākamajā rītā pieceļoties pamanīju , ka mana istaba ir izvandīta. Manas drēbes bija izsvaidītas pa visu istabu. Es ātri izkāpu no gultas , saģērbos, un sāku kārtot istabu.
Sakārtojusi istabu, es noeju lejā uz virtuvi. Tikai tad es paskatos pulksteni, tas rāda 05:47 .Atkal es esmu piecēlusies pirmā. Pieeju pie ledusskapja , paņemu sieru un sviestu. Aizeju paņemu nazi un šķīvi, un uzmeistaroju sev siermaizītes. Tikai tad es iedomājos par kafiju. Tad es arī sataisu to un dodos augšā uz savu istabu.
Ieeju istabā, apsēžos uz gultas, atveru atvilkni un meklēju gredzenu. Es to nevaru atrast, tā tur nav. Tas kurš būs izvandījis manu istabu būs paņēmis manu gredzenu. Man šī visa notikumu virkne sāk nepatikt. No sākuma izvandīta istaba, tagad gredzens. Varbūt tie bija vampīr vilki, kuriem vajadzēja gredzenu? Bet no vienas puses, priekš kā? Vai tad viņi bez gredzena arī nevar ceļot?
Šādi es prātoju un mežģīju prātu, ar visādām teorijām, līdz pulksten desmitiem, kad pārējie pamodās.
Es nokāpu lejā un paēdu brokastis kopā ar viņiem. Tad es devos uz savu istabu saposties šodienas izbraukumam, taču vecāki man neko neteica. Pat uz kurieni mēs brauksim. Varbūt tas ir pārsteigums, bet nē, tas neizklausās pēc viņiem. Mani sāka pārņemt šaubas un panika. Es mēģināju apspiest savas šaubas, taču šodien pie brokastu galda visi bija pārlieku klusi, vismaz manā skatījumā.
***
Iekāpjot mašīnā, es ieslēdzu mp4 un uzliku austiņas. Sāka skanēt 30 second to marss dziesmas. Awww kā man patīk šī grupa. Es paskatījos ārā pa logu, un mēs virzījāmies uz okeāna pusi, taču tur ir liela klints uz kuru vecāki parasti neļauj mums iet.
Mašīna apstājās, mēs izkāpām ārā. Apstājāmies mēs pie okeāna – krastā. Tad mēs sākām kāpienu klintī. Mani sāka pārņemt šaubas, bailes, bet tai pašā laikā arī adrenalīns.
Uzkāpuši augšā vecāki pagriezās pret mani. Viņos kaut kas bija mainījies. Viņu acis, tās vairs nebija tādas kā iepriekš, maigas un siltas, nomierinošas. Tās man likās līdzīgas vampīr vilku acīm. Vai mani vecāki ir vampīr vilki? Nē. Brālis pagriezās pret mani, bet nē viņam arī bija tādas pašas acis. Es skrēju prom. Prom no viņiem visiem. Es dzirdēju ka kāds skrien man pakaļ, es mēģinu skriet ātrāk. Ak nē! Klints mala! Labāk lai es mirstu lecot no klints, nekā vampīr vilka zobos.
Es ieskrienos un lecu. Domās atkārtoju vilku pasaule alā, vilku pasaulē alā. Pēc manām domām , kur vajadzētu manam ķermenim saskarties ar ūdeni, es nekā nejūtu. Es atveru acis, es patiešām esmu vilku pasaulē- alā. Man pretī neizpratnē lūkojas seši acu pāri. Džeiks, viņa māsa un brālis. Es nespēju parunāt. Es vienkārši aizveru acis un aizmiegu. Es sapņoju par tās dienas notikumiem, mamma , tētis , brālis tas nevar būt. Viņi , viņi taču nevar būt vampīr vilki.
