čau, iepriekšējās daļās manā profilā--->http://www.spoki.lv/profils/saaliks
Trīspadsmitā nodaļa.
Dīvainie radījumi.
Es nemanot iegāju paralēlajā pasaulē un atkal esmu alā, taču šoreiz es redzu nevis kārtīgo alu ar hieroglifiem uz sienas un ugunskuru, bet izpostītu alu. Es nodomāju, ka ir izcēlies kautiņš vilku starpā alā, bet nē. Izejot no alas ieraugu ka vis apkārt alai, guļ nedzīvi ķermeņi.
Es pieeju pie viena no viņiem, pataustu pulsu radījumam kuru nekad neesmu redzējusi un secinu, ka viņš ir miris. Metru uz priekšu guļ vēl viens vilks, taču tas arī ir miris, gabaliņu tālāk es redzu radījumus (tos, kurus nekad agrāk nebiju redzējusi), tie notupās pie mirušo vilku ķermeņiem, pieliek klāt muti, kur būtu jābūt asinsvadiem un sāk sūkt asinis. Es žigli aizslēpjos aiz tuvumā esošā koka, lai šis radījums mani neredz, bet ir par vēlu - viņš jau ir mani pamanījis.
No šī radījuma man paliek bail. Mani pārņem nojauta, ka šie radījumi ir ļauni pēc visa šeit redzētā. Es mēģinu bēgt, pārvēršos par vilku, taču šis radījums ir ātrs. Viņš man sāk skriet pakaļ, kad es metos bēgt, bet es sāku piekust. Tieši tad viņš mani panāk. Es strauji apstājos un novērtēju viņu, sekondes laikā - gara auguma meitene, ar ogļu melniem matiem, bet tad es pamanu vēl kaut ko. Viņa arī ir vilks, vismaz man tā šķiet. Viņa paceļas uz divām ķepām, un noliecas pie mana kakla. Es jūtu, ka manā ādā iekožas kāds, taču es mēģinu bēgt.
Es pamanu vēl vienu radījumu, kas iepriekšējo aizvelk prom. Tas kaut ko nomurkšķ zem deguna. Viņi aiziet. Es klaiņoju pa vilku pasauli, lai atrastu Džeiku. Džeiku es atrodu apmēram 100 km attālumā no alas. Viņi un pārējie vilki, kas ir paslēpušies alā, iznāk ārā. Es redzu, ka daudziem no viņiem ir rētas.
Čau visiem.
Čau E. - visi reizē atbild man domās.
Kas šeit ir noticis?
Mums uzbruka.
Kas?
Vampīr-vilki.
Kas viņi ir?
Viņi sūc asinis no vilku ķermeņiem, precīzāk, viņi barojas no siltasiņu dīvnieku asinīm. Šie vampīr-vilki mums ir uzbrukuši arī iepriekš, bet tad tie ir bijuši mazākos baros, tad mēs viņus esam spējuši aizbaidīt. Šoreiz viņu bija pārāk daudz.
Cik ir cietušo un mirušo?
Mēs vel nezinām, - drūmi nosaka Džeiks.
Bet varētu būt mirušie ap kādiem 25. un ievainotie būs stipri vairāk, - Džeiks nosaka. Kamēr mēs ar Džeiku runājam, pārējie vilki ir devušies apskatīt un saskaitīt cik ir mirušo. Cik daudz ir postījumu? Cik ir ievainoti?
Diemžēl arī Dāvis nomira, cīņā ar vienu no viņiem.
Ko? Kā? Tas nav iespējams, - esmu ļoti šokēta, nespēju aptvert to, ka viņš ir miris. Džeiks pienāk man klāt nu jau pārvērties par cilvēku un apskauj mani.
Mēs attapāmies parkā uz soliņa.
- Kā mēs te nokļuvām? - es izbrīnīti jautāju, jo es nesapratu, kā mēs pēkšņi varam no vienas pasaules nokļūt otrā.
- Ja mēs domājam par kādu citu vietu visumā, mēs varam nonāk tādā veidā uz citu pasauli, taču katram vilkam ir gredzens, savs atpazīšanas simbols. Ar šo gredzenu pieskaroties noteiktām ķermeņa vietām var nonākt citā pasaulē.
Es tikai tagad ievēroju gredzenu Džeika pirkstā.
- Vai man arī būs šāds gredzens?
- Jā, man tev jau viņš bija jāiedod kādu laiku atpakaļ, bet es visu laiku aizmirsu, - viņš man pasniedza skaistu gredzenu no sudraba. Gredzens bija vilka formas un tam paralēli ir iegravēts mana vārda pirmais burts.
- Cik skaists, - es, kā apburta raudzījos gredzenā un tad es pamēģināju domāt. Mājas, mājas, mājas.
Es attapos mājas viesistabā viena pati, bez Džeika. Viņam paskaidrojumus sniegšu vēlāk. Es uzkāpu augšā uz istabu, apguļos gultā un acumirklī aizmiegu.
