Čau, te atkal es.,.,;D iepriekšējās daļas manā profilā-http://www.spoki.lv/profils/saaliks
Desmitā nodaļa.
Ienaidnieki vai draugi?
Es pamodos savā istabā, man ļoti sāpēja galva. Vakardienu es atceros bet miglaini. Zinu, ka mani pārvērta par vilceni, taču kas to izdarīja, man nav ne jausmas.
Piecēlos no gultas un aizgāju līdz vannasistabai. Ielūkojoties spogulī ievēroju ka man ir tetovējums. TETOVĒJUMS! Vecāki mani nobeigs.
Mans jauniegūtais tetovējums ir ļoti skaists. Man tas atgādināja vilku, tikai daudz lielāku. Un vilkam tetovējumā ir zobens un bruņas, kā karotājam. Ko šis vilks ar zobenu un bruņām nozīmēja? Šis jautājums būs jāpaprasa Andreo, tikko atcerējos, ka tā sauca vilku ar kuru es sarunājos domās. Ārprāts - es jau zinu viņa vārdu.
Lai vecāki neieraudzītu tetovējumu, izdomāju, ka jāvelk džemperis. Atradu džemperi kas man patīk un kurš aizsedz tetovējumu, un devos lejā brokastīs. Vecāki bija atkal devušies savā ceļojumā, tad nu man nācās pašai taisīt sev brokastis. Izlēmu sev taisīt desmaizīti. Apēdu maizīti un devos uz skolu. Par laimi vecāki bija atstājuši mašinu.
Iekāpu mašīnā un devos uz skolu, kā ierasts devos gar mežu, kur pirmo reizi sastapu vilku. Braucot garām mežam ieraudzīju ka tur ir nevis viens vilks, bet gan trīs vilki.
Viens no tiem bija Andreo, otrā un trešā vilka vārdus es nevarēju atcerēties.
Ieraugot vilkus mani nevis pārņēma bailes, bet gan priecīgs satraukums. Un tad es sāku atcerēties vakardienas notikumus. Kā es pārvērtos par vilku, kā es atmodos alā, kā manā priekšā vilku vietā stāvēja cilvēki. Es nevarēju atcerēties viņu sejas, atceros vienīgi to, ka tie bija divi puši un viena meitene. Meitenei bija blondi mati, bet abiem zēniem tie bija tumši. Un to ka Dāvis ir balts vilks.
Prātojot par vilkiem, es sasniedzu skolas stāvlaukumu. Es ieraudzīju vairākas meitenes ar blondiem matiem, taču tikai vienai blakus gāja divi tumšmataini puiši. Es nekad nebiju redzējusi šo meiteni skolā, taču man nebija laika prātot par viņu, jo man pretī jau steidzās Keila ar Tomu.
- Čau! - Keila ar Tomu vienā balsī iesaucās.
- Čau!
- Kur Tu vakar biji? - Keila nikni vaicāja, - un kāpēc neatbildēji uz telefona zvaniem?
- Piedod, man vecāki lika pieskatīt mazo brālīti, jo viņi aizbrauca uz kaut kurieni, un man izlādējās telefons, bet es nevarēju atrast lādējamo. Piedod.
- Nu labi, - Keita novilka.
- Varbūt sākam kustēties uz skolu?
- Aha - mēs vienā balsī nosaucām - es un Keila.
Ieejot skolā ieraudzījām paziņojumu, ka pirmās stundas vietā visai skolai ir līnija.
Tā nu trijatā gājām uz zāli. Ieejot zālē man viss sagriezās, un es kritu. Par laimi mani noķēra viens no tiem diviem tumšmatainajiem zēniem.
- Tev viss labi? – viņš jautāja.
- Laikam.
- Mani sauc Deivids – viņš saņēma manu roku un man pār visu ķermeni man nogāja trīsas.
- Evija!
- Prieks iepazīties, šajā skolā esmu jauniņais.
- Aha - es novilku un aizgāju.
Es aizgāju apsēsties blakus Keilai, kura bija aizņēmusi man vietu. Es apsēdos, un sākās līnija. Direktors uzkāpa uz paaugstinājuma un sāka savu runu. Es vēl joprojām nevarēju aizmirst sajūtu, kas mani pārņēma, kad Deivids saņēma manu roku. Direktors fonā runāja, un tad es izdzirdēju ko interesantu.
- Mūsu skolā mācības no šodienas uzsāk Deivids un Džeiks, taču viņi jau mācības uzsāka agrāk mūsu skolā un Dagnija, kuras vecāki ir ziedojuši lielus ziedojumus mūsu skolai, tādēļ pret viņiem izturieties laipni un izrādiet viņiem skolu.
Es atcerējos tos trīs cilvēkus kas stāvēja manā priekšā.
Deivids - viens no tumšmatainajiem pušiem, vilks kurš man iekoda. Laikam.
Džeiks - otrs no tumšmatainajiem puišiem.
Dagnija - meitene ar blondajiem matiem.
Tātad viņi bij brāļi un māsa, un reizē arī vilki...
