Pelēkā [2]3

Ieliku šovakar, jo nezinu - varbūt rīt nebūs.
_____________

Ienācu klasē līdz ar pārējiem. Uzreiz sajutu kādu aromātu, it kā pēc zivs. Man liekas, ka matemātikas skolotāja neprot izvēlēties smaržas.

Redzēju, ka Eva pie skolotājas galda runā. Es pagaidām stāvēju pie durvīm - nezinu, ar ko sēdēšu. Evu vai kādu citu.

Nopētīju skolotāju. Viņai bija krāsoti, blondi mati, dīvaina uzacu forma, liels deguns, mazas un šauras acis. Tipiska skolotāja.

Viņa drīz vien paskatījās uz mani, bet Eva uzvaroši smaidīja:"Līva? Līva, tu vari sēdēt ar Evu, bet nosacījums ir tāds, ka jūs nepļāpāsiet."

Es pamāju ar galvu un sekoju Evai. Mēs apstājāmies pie tukša sola.

"Ar ko tu iepriekš sēdēji?" negribīgi jautāju.

"Ar Paulu," Eva paraustīja plecus," man viņa nepatīk."

Gribēju jautāt kāpēc, bet sajutu kādu skatienu duramies mugurā. Es biju tik gļēva, ka neuzdrošinājos paskatīties, kas uz mani lūkojas tā, it kā gribētu izdedzināt caurumu manā mugurā. Es baidījos.

"Sēdieties, jaunieši," skolotāja, brīdi mūs vērojusi, noteica.

Es apsedos un dziļi ievilku elpu - vismaz vairs nejutu to skatienu.

Pēc mirkļa Eva man piebikstīja un klusi jautāja:"Gribi, lai pastāstu dažas lietas par klasi?"

"Un, ja skolotāja pamanīs, ko tad?" es čukstus jautāju.

"Pie kājas," atteica Eva.

"Tad stāsti," es nedomājot atbildēju.

"Labi. Mūsu klasē, es jau teicu, ir trīs meiteņu grupiņas. Pirmā - tā, kurā ir visas tās meitenes, kuras ir diezgan cacīgas, lieto tonnām kosmētikas, protams, ar izņēmumiem, tās, kuras patīk zēniem. Otrā ir tā, kurā ir meitenes, kuras tīri labi sadzīvo ar zēniem, ir jautras, šajā grupā ietilpstu arī es. Trešā ir grupa, kurā ir tās meitenes, kuras nepieder ne pirmajai, ne otrajai. Man nepatīk meitenes no pirmās grupas un es knapi pieciešu meitenes no trešās grupas. Ja tu esi ar mani, Dieva dēļ, nepinies ar pirmo grupu. Zinu, izklausās stulbi, bet šo sadalījumu izdomāju es, tāpēc neizpaud to citiem," Eva šo visu klusi paskaidroja. Es pamāju ar galvu. Jā, tas bija dīvaini, dalīt cilvēkus grupās, bet bieži vien tas atbilst patiesībai.

"Tātad es piederu pie otrās grupas?" iejautājos.

"Tieši tā. Starpbrīdī es tevi iepazīstināšu ar pārējiem. Kur tu iepriekš mācījies?" Eva vēl paspēja pajautāt, bet skolotāja iejaucās.

"Eva! Vai tu vari apklust? Es taču jums teicu, lai nerunājat!" viņa aizkaitināti iesaucās.

"Atvain..." iesāku, bet Eva mani iedunkāja.

"Atvainojiet, skolotāj, bet es Līvai pajautāju vienu jautājumu par uzdevumu, pateicu tikai vienu teikumu, par to jau varējāt uz mani nebļaut!" Eva pārliecinātājas balsī sašutusi atteica.

"Labi, Eva, bet, lai tā būtu pēdējā reizē!" skolotāja padevās.

Paskatījos uz Evu. Viņa prata pārliecināt. Vismaz es uzzināju kaut ko jaunu par viņu.

"Nu?" viņa pacēla uzacis.

"Ko?" es nesapratu.

"Skola?" viņa atgādināja.

"Ak, es mācījos Rīgā. Es nesen pārcēlos uz šejieni, tāpēc mainīju skolu," es atbildēju.

"Mhm," Eva nomurmināja.

Es beidzot pievērsos algebrai. Man patīk rēķināt. Nē, ne jau tā, bet tas novērš domas, tas mani atslēdz no visa pārēja. Man patīk rēķināt, jā, īstenībā, jā.

Zvans noskanēja tieši tajā brīdī, kad sāku risināt aizraujošu uzdevumu, kurā jāizmanto faktoriāli. Labi, es izklausos pēc dīvaines, mēģināšu nesajūsmināties par matemātiku.

"Nāc!" Eva mani izrāva no pārdomām. Atcerējos, ka viņa mani iepazīstinās ar pārējiem. Noskurinājos. Un, ja viņi mani nepieņems tikpat labi kā Eva?