Vēlējos padalīties ar kādu nesenu notikumu decembrī. Tā bija svētdiena, piecēlos un šoreiz man bija pilnīgi skaidrs, ko es šodien darīšu. Situācija Latvijā tikai pasliktinās dēļ noteiktajiem ierobežojumiem.
Tika pieņemts lēmums slēgt ciet visus veikalus, ko es vēl varētu pārdzīvot, un sporta zāles. Treniņi šajā laikā bija kļuvuši gandrīz vai par svēto lietu. Tā bija gandrīz vienīgā motivācija pacelt savu dibenu no dīvāna un izkustēties ārpus mājas. Zālē pēdējā laikā bija katras dienas labākais moments un fakts, ka tagad būšu mājas arestā, dzen mani izmisumā. Tāpēc šodien pavisam noteikti izmantošu pēdējo iespēju aiziet uz treniņu. Zināju vēl vienu cilvēku, kas noteikti šodien darīs to pašu. Joka pēc uzrakstīju ziņu Annai: “Es zinu, ko Tu šodien plāno darīt. Cikos sākam?” Ātri saņēmu arī atbildi, ka viņa jau tūlīt dodas un lai arī es velkot savu pēcpusi turp. Tad nu es arī uztaisīju ātrās brokastis, sakrāmēju somu un devos ceļā.
Ienākot sporta zālē jau uzreiz pamanīju Annu iesildamies uz skrejceliņa. Šoreiz gan tā vairs neizskatījās pēc iesildīšanās, bet viņa diezgan ātrā tempā skrēja, it kā viņa bēgtu no kāda maniaka vai citām dzīves problēmām. Pārģērbos un ieņēmu tuvāko skrejceliņu blakus Annai, kas arī bija vienīgais brīvais visā zālē. Kad pienācu blakus, Annas skrejceliņš ekrāns rādīja jau 25 min aktivitātes, bet Anna pat necentās samazināt savu tempu. Es tik uzjautāju no kā viņa cenšas tā aizbēgt, un viņa ļoti aizelsusies atbildēja, ka no visiem. Varēja redzēt, ka Anna šodien nebija savā ādā. Un izskatījās, ka tas nebija tika šī gada pēdējā treniņa dēļ.
Atlikušo treniņu praktiski aizvadījām kopā. Pirmā reize, ka Anna kkur neaizmuka, vai neaizdzina mani prom. Viņa šoreiz pat piekrita būt mana “spoteris” jeb vienkārši pagaidīja un izklaidēja mani, kamēr taisu spiešanu guļus. Treniņa laikā noskaidroju viņas neapmierinātības iemeslu. Viņai jau pēc dažām dienām ir 25 gadu dzimšanas diena. Sākumā viņa bija vēlējusies rīkot lielu ballīti ar visiem draugiem un paziņām, ko protams nevar darīt. Tad viņa cerēja aizceļot uz kādu kūrortu ar SPA, baudīt masāžas, peldēties un dzert Bailey, kas izrādās ir viņas mīļākais dzēriens. Šī iespēja viņai arī ir atkritusi. Viņa tā ironiski uzjautāja man, vai neesmu kāds brīnumdaris, kas varētu to tomēr noorganizēt!
Galvā sāka šaudīties jau visādas domas, ka iespējams kaut ko no tā pat šobrīd tomēr var piepildīt. Un šoreiz es, lūk, to DRĪKSTOT! Ņemot vērā, ka vienu reizi jau Anna mani atstāja vienu pašu sēžot restorānā, tad pēc šāda uzmetiena, es parasti pat vairs negribētu runāt ar meiteni. Un tas, ka šoreiz man dota atļauja arī atgādina, ka es esmu kāds esmu galma klauns, bet Anna sniega karaliene. Tomēr es nesaprotu, kas ar mani notiek. Anna ir pirmā meitene, ar kuru man ir īstā saikne un jūtu dzirksteles mūsu sarunās, bet tiklīdz virzos uz ko romantisku, viņa mani brutāli atraida. Bet tai pašā laikā redzu, esmu pat pārliecināts, ka viņai tomēr ir interese par mani. Kāpēc viņa slēpjas aiz tādas nepieejamās maskas? Un šodien mums bija riktīgi foršs treniņš, kura laikā viens otru visu laiku smīdinājām un vilkām uz zoba! Un es arī prātoju, cik skumji ir visiem, kuriem šai laikā ir dzimšanas dienas. Tu nedrīksti ne satikt draugus, ne ballēties, ne kā savādāk to atzīmēt. Varbūt es tomēr varu salauzt šo ļoti simpātisko ledus karalieni un spēt viņu kā iepriecināt viņas īpašajā dienā?
Šodien bija garākais treniņš, kāds man jebkad ir bijis. Es pavadīju zālē vairāk kā 3 stundas, bet Anna pat vēl vairāk. Bet … kad ierados mājās, neiekritu gultā, bet gan uzreiz sāku googlēt un meklēt kādas iespējas šobrīd ir nosvinēt dzimšanas dienu. Pēc ilgas izpētes, galvas laušanas un vairākiem zvaniem, man kaut ko tomēr sanāca atrast …
https://mistersx.com/pedeja-svetdiena/?utm_source=spoki&utm_medium=post
