Cawas! Tā kā man ļoti patīk rakstīt dažādus stāstus, piedāvāju arī jums izlasīt vienu no maniem murgainajiem (vismaz man tā šķiet) stāstiem. Patiesībā šis stāsts ir nedaudz patiess. Šis stāsts ir domāts cilvēkiem kuriem patīk neizskaidrojama mistika, nedaudz romantiska noskaņa un detektīvu stāstiņi. Ja neviena no šīm lietām tev nepatīk, vari nemaz nepūlēties lasīt šo stāstu. Gaidīšu atsauksmes! ( Ja pamaniet kļūdas rakstat komentāros!)
Veltījums meitenei no sapņa
Pirmā nodaļa.
Eliots.
Sveiki! Mani sauc Belianna un man ir 16 gadu. Es Dzīvoju Ņūdžersijā. Man nav ne māsu, ne brāļu. Patiesībā man gandrīz nekā nav, man nav pat tēva. Viss ko es zinu par savu tēvu ir tas, ka viņš mūs atstāja, kad man bija divi gadi. Agrāk es domāju, ka viņš ir baigais riebeklis, taču tagad man viņa ļoti pietrūkst.
Es dzīvoju viena pati ar mammu Lūsiju un kaķi Henriju. Mans hobijs ir izmeklēšana. Bieži vien draugi lūdz man palīdzību, ja kaut kas pazūd. Pieņemsim, nesen pazuda Karla suns vārdā Lerijs. Beigās izrādījās, ka suni bija pievākusi veca tantiņa, kura domāja, ka suns ir Dieva sūtīts enģelis. Pagāja ilgs laiks līdz pierādījām, ka tas ir Karla suns.
Kaimiņos dzīvoja pavisam savāda ģmenīte - Robinsoni. Vakaros viņi mēdza staigāties pa tumšajām, šaurajām ieliņām un vienkārši pazust. Citi uzskatīja, ka viņi bija rēgi, citi, ka apsargi ( vieta, kurā mēs dzīvojām bija stingri apsargāta), bet vistrakākais uzskats, bija, ka viņi ir citplanētieši. Man gan likās, ka viņi ir parasti cilvēki ar dīvainu ieradumu.
Šajā ģimenē dzīvoja cilvēks, kurš man ļoti patika. Viņu sauca Eliots. Eliots bija apmēram metru un septiņdesmit centimetru garš, ar izteikti zilām acīm un tumši brūniem matiem. Viņš bija divus gadus vecāks par mani, bet mani tas neuztrauca.
Bija jau vēls, kad nolēmu iziet ārā paelpot svaigu gaisu. Biju tik ļoti pārgurusi, ka pat neievēroju, ka pie savām durvīm uz sliekšņa sēdēja Eliots. Pēkšņi jutu tādas kā vēsas tirpas pār kauliem. Es ļoti pārbijos un strauji piecēlos un pagriezos. Man aiz muguras stāvēja Eliots ar sarkanu rozi plaukstās. Rozes bija manas mīļākās puķes, tāpēc tas mani aizkustināja. Neko nesakot abi stāvējām apmēram pusi minūtes. Pēkšņi neko nesakot Eliots iesprauda man starp rokām rozi un pazuda. Vārdu sakot viņš vārda tiešā nozīmē izgaisa gluži kā spoks. Turēdama rozi rokās pārbijusies ieskrēju iekšā. Pēkšņi es izdzirdēju, ka kāds raud. Skaņas nāca no virtuves. Aši aizskrēju uz virtuvi. Izrādījās raudāja mamma.
"Kas noticis?" es vaicāju.
"Dārgo Beliann, saproti tikko zvanīja no policijas... viņi ir atraduši tavu tēvu... noslepkavotu un viņam rokās bija sarkana roze..."māte teica.
Mamma tik traki raudāja, ka vairs nespēja parunāt. Arī es nespēju vairs savaldīties un uzskrēju augšā uz savu istabu un sāku skaļi raudāt. Pēkšņi es sapratu, ka vairs es nevarēšu piepildīt savu kvēlāko vēlēšanos - apskaut tēti un pateikt cik ļoti es pēc viņa ilgojos. Biju nolēmusi atrast to, kurš bija pastrādājis šo baiso noziegumu.
Nolēmu rīkoties jau rīt.
