Labvakar, labrīt un labdien spocēni, spoki un spocenes! Ilgi apsvēru domu par rakstu spokos un šis ir tas brīdis, kas nu pienācis, kad izlēmis esmu padalīties mazliet ar kādu savu garadarbu , ko dažreiz mēdzu izdomāt. Video beigās tāds, tāpēc, ka tā tam jābūt. Patīkamu lasīšanu un klausīšanos.
Tu esi meža feja ar enģeļa seju,
kuru es redzu visur kur eju
Tavas acis ir kā divi saules aptumsumi kristālzilās debesīs,
kas sevī vienmēr mieru un karu nesīs
Jo viņas ir cietas un aukstas kā tērauds pelēkzils
un kuru priekšā jebkura dvēsele izdils
Tavos garajos, zeltaini brūnajos matos,
es redzu sauli sauleszaķīšus slēpjam tos
Balss tava kā sirēnai, gaisma naktstauriņiem,
par kuru es dzirdu runas no apkārtējiem
Vārdi Tevis teiktie kā medus upes ausīs plūst,
taču no slēptām žiletēm kas sirdi griež, viss lūst
Tavi smiekli ir zvārgulīšu zvani dvēselei,
un zvaigžņu gaisma manai pasaulei
Lūpas Tavas ir krāsā aveņu,
kuru pieskāriens izdzēš atmiņu
Kā viegla vēja brīze sirdī tieši,
nelaižot prom no sevis, turot cieši
Āda tava ir maiga un sārta kā rožlapiņas,
kas sevi atrāda pirmoreiz bez pārmetumiem sirdsapziņas
Tomēr katrs pieskāriens ir kā strāvas dzēliens,
un manā pasaulē notiek kārtējais brīvais kritiens
Mana sirds pieder Tev mūžīgi,
kamēr nesadegšu pelnos pilnīgi un galīgi
Žēl, bet es nevaru Tevi mīlēt,
atskatoties atpakaļ projām ejot
Man būtu sev ticēt jāpārstāj,
Jo Tu esi tikai ilūzija, kas mierā neatstāj
Taču man ir jādodas tālāk,
lai tiktu no Tevis projām ātrāk
Jo mīlestība Tevī nekad nav bijusi,
un mana pasaule vēl nav aizmirstībā nogrimusi
Un es neesmu es blakus Tev atrodoties,
bet kā ēna ēnās šaubu miglājā svaidoties
Tomēr dzīvoju uz mieru cerot,
lai par tevi reiz aizmirstot
Varu atbildes rast uz jautājumiem,
kas klejo pa prāta nostūriem
Un sirdi grauž ar gariem zobiem,
nebaidoties no nožēlas un pārmetumiem
Tūkstots lāses un ir jūra, vēl tūkstots un okeāns,
kurā mūs aizraus prom laika orkāns
Mūzībā uz visiem laikiem,
par mūsu kļūdām un vājuma brīžiem.
