local-stats-pixel fb-conv-api

Pēdējā dziesma (11)6

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-10/665847

Ja gribi mieru, gatavojies karam

Elena mūs sagaidīja, sēžot uz sliekšņa. Izkāpu no mašīnas un mamma mani uzreiz apskāva. Jutu, ka viņa trīcēja un apskāvu mammu ciešāk,- Mammu?- es apjautājos un palūkojos uz viņu. Elena izskatījās briesmīgi un viņas acis bija tik glāžainas, ka šķita, ka viņa teju sāks raudāt,- Mammu, kas noticis?

-Nekas,- Elena meloja un noslaucīja asaru, kas izspraucās no viņas skropstām. Kārlis nostājās man blakus un jautājoši uzlūkoja te mani, te mammu,- Es vienkārši domāju par to, ka tas nav godīgi,- Elena pateica un viltoti pasmaidīja. Es vienkārši zināju, ka viņa melo. Elena nekad nerunāja tik aprauti un, ja nekas nebūtu noticis, viņa nedrebētu kā apšu lapa un neraudātu. Ko viņa noklusēja? Mamma iegāja mājā un Kārlis viņai sekoja, bet es paguvu brāli paķert aiz rokas un paraut atpakaļ.

-Tu pamanīji?- es viņam vaicāju un Kārlis sarauca uzacis,- Elena melo. Kaut kas ir noticis un es nekad to neuzzināšu. Tu..?

-Nē,- brālis uzreiz iebilda,- Tu Hēru zini, ja viņa iespītēsies, tas tā arī paliks. Nāksies tev pašai viņu tincināt,- brālis izrāvās no mana tvēriena un luktura atgaismojumā uzmirdzēja mans saderināšanās gredzens, kam Kārlis pievērsa skatienu. Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja.

-Tomēr piekriti?- brālis pavaicāja un es dedzīgi pamāju.- Bet kā tad Adrians?

-Ar to es tikšu galā, bet,- es cieši uzlūkoju brāli,- Mikam ne vārda. Ne par policiju, ne Andi, neko, skaidrs?-

-Kas ir Andis?- brālis nesaprata.

Velns. Mana lielā mute.

-Tas tipāžs, no kā tika nozagtas bildes,- es čukstus atbildēju. Brālis uzmanīgi klausījās,- Vārdu sakot Elenai noplīsa mašīna un es devos uz tuvējo autoservisu, kur pamanīju čali, mats matā kā tas no bildēm. Viņš pat parādīja savu profilu mājaslapā, lai parādītu, ka patiesi ir viņš. Pašu Adrianu es noķēru pie pieminekļa. Viņš ir pavisam citādāks.- paskaidroju un Kārlis domīgi pamāja. Brālis satvēra manu roku un ieveda mani mājās, roku rokā devāmies uz virtuvi, kur, netipiski ikdienai, pie mūsu lielā ģimenes galda sēdēja visi 9 cilvēki, manu tēti ieskaitot.

-Tēti!- es iesaucos un metos viņu apskaut. Elenas vīrs Gatis strādāja par ārstu karā, tāpēc reti bija mājās. Apsēdos viņam klēpī un apliku rokas tētim ap kaklu kā agrāk, kad biju maziņa. Tētis glāstīja man muguru un sabučoja man galvu.- Tu esi te..-

-Esmu, esmu,- tētis atteica un uzrunāja Elenu,- Elena, mums viņai viss jāizstāsta. Visi, kuri jau ir to dzirdējuši, var doties,- Gatis uzrunāja visus esošie un mani brāļi un māsas, izņemot Kārli un mani, izgāja no virtuves un devās uz augšstāvu. Paskatījos uz Elenu, kura bija nodūrusi skatienu virtuves galdā.

Mēs visi pacietīgi gaidījām, kad Elena runās. Viņa uzlūkoja mūs visus un beidzot sāka runāt,- Adrians nav tas, par ko uzdodas. Tas nebija viņš, kas sūtīja tās dāvanas.- mamma teica un es jutu, ka manī pamostas..prieks? es sajutu siltumu sirdī, ko neizpratu. Savā ziņā man šķita, ka es nekad nebiju domājusi, ka viņš spētu tā rīkoties un šī ziņa bija kā plāksteris uz rētām. Centos neizpaust savas jūtas un neapdomājoties sacīju:

-Ir vēl viens cilvēks,- es sacīju un palūkojos uz Elenu,- Es satiku kādu automehāniķi. Viņu sauc Andis un..-

Elena mani pārtrauca pusvārdā.- Andis tas nav. Viņš dzīvo Rīgā. Kamēr tu biji izbraukusi ar Miku, te bija policija. Bet šī paciņa ir sūtīta no Valkas,- mamma sacīja,- Tur vēl ir zīmīte, bet domāju, ka tu to vēlēsies izlasīt pati.

-Kur tā ir?- es pavaicāju un mamma norādīja uz galdiņu, uz kura stāvēja iesaiņota dāvana, kuru neviens nebija atvēris un pie tās bija piesieta vēstule, uz kuras glītā rokrakstā bija uzrakstīts mans vārds.

-Es došos uz savu istabu,- monotoni noteicu un devos pakaļ paciņai. Iežmiedzu to padusē un uzkāpu augšstāvā. Ieslēdzos savā istabā un nošļuku gar durvīm. Atplēsu dāvanu un apjautu, ka tajā ir vēl manas rotaļlietas. Šoreiz tas bija mans baltais tīģerītis, ko pēdējoreiz atminos savās vecajās mājās.

Atlocīju vēstuli un skaļi nolasīju vienīgo teikumu, kas uz tās bija uzrakstīts,-

Patiesība ir tur, ārā.

-Slimais kroplis,- es gandrīz nobļāvos un aizmetu lapiņu pa gaisu. Paņēmu rokās tīģeri un, kad grasījos to mest prom, tas dīvaini nočaukstēja. Uz tīģera muguriņas bija rāvējslēdzējs. Steigšus to atvēru un no muguriņas izņēmu vēl vienu lapiņu, uz kuras teksts bija nodrukāts datorrakstā.

Mirdzi mirdzi mazā zvaigsznīte

Kā man interesē, kas tu esi

Tik augstu virs pasaules

Kā dimantiņš debesīs.

Mirdzi, mirdzi mazā zvaigznīte

Kā mani interesē, kas tu esi!

Es salecos, kad pret manas istabas logu kaut kas atsitās. Žigli piecēlos kājās un atrāvu logu vaļā. Lejā, man pretī, stāvēja Adrians un Andis, kuri bija galīgi samirkuši no lietus.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-12/666159

224 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000
Man liekas, ka tā ir viņas bioloģiskā māte, kura sūta tās kastes.. vai arī ome ;D
5 0 atbildēt
Nākamo daļu!
4 0 atbildēt

Nākamō !! : )))

4 0 atbildēt

Baisi, bet nākamo:D

4 0 atbildēt

Lasot šo te daļu, nodomāju wtf. :D un jā, parsās bildes vairāk pieskaņotas tekstam.

2 0 atbildēt