Farewell letter by Gabriel Garcia Marquez. Šī cilvēka pēdējā vēstule, vēstule pirms nāves, bet pasaka tik daudz. Visu pēcpusdienu sēdēju un tulkoju šo vēstuli.
(ieslēdziet mūziku (apakšā) un lasiet tālāk).
Ja uz brīdi Dievs aizmirstu, ka es esmu lupatu lelle un iedotu man gabaliņu dzīves, iespējams es neteiktu visu, ko es domāju, bet gan noteikti domātu par visu, ko es saku.
Es vērtētu lietas ne jau pēc tā cik tās ir vērtas, bet gan pēc tā, cik tās daudz nozīmē.
Es gulētu mazāk, sapņotu vairāk. Es zinu, ka katru reizi aizverot acis, mēs zaudējam sešdesmit sekundes gaismas.
Es staigātu, kad citi kavētu, es būtu nomodā, kad citi gulētu.
Es klausītos, kad citi runātu un kā es novērtētu labu šokolādes saldējumu.
Ja Dievs man uzdāvinātu vēl vienu mirkli dzīves, es ģērbtos vienkārši, es gulētu zem saules pakļaujot tai ne tikai savu ķermeni, bet arī manu dvēseli. Dievs, ja man būtu sirds, es rakstītu manu naidu ledū un gaidītu sauli parādoties. Ar savām asarām es laistītu rozes, lai sajustu sāpes no tās ērkšķiem un iemiesotu skūpstus no tās ziedlapiņām... Dievs, ja vien man būtu gabaliņš dzīves...
Es nepalaistu garām nevienu dienu bez pateikšanas cilvēkiem, kurus es mīlu, ka es tos mīlu.
Es pārliecinātu katru sev tuvo, ka tie ir mani iemīļotie un es dzīvotu mīlestībā ar mīlestību.
Es pierādītu cilvēkiem cik kļūdaini tie domā, kad domā par to, ka tie nekad vairs neiemīlas, kad pieaug, nezinot to, ka viņi pieaug tad, kad beidz iemīlēties. Bērniem es dotu spārnus, bet es ļautu tiem iemācīties pašiem kā lidot. Vecajiem es mācītu, ka nāve nāk nevis ar vecumu, bet ar aizmiršanu. Es esmu iemācījies tik daudz no jums cilvēki.
Es esmu iemācījies, ka katrs vēlās dzīvot kalna virsotnē neapzinoties, ka īsta laime atrodas tās pakājē.
Es esmu iemācījies, ka tad, kad jaundzimušais pirmo reizi saspiež tēva pirkstu savā mazajā plaukstā, viņš to ir saķēris uz visu mūžu.
Es esmu iemācījies, ka tikai cilvēkam ir tiesības skatīties uz kādu citu lejā tikai tad, kad tas vēlās palīdzēt tam piecelties.
Vienmēr saki to, ko Tu jūti un dari, ko domā. Ja es zinātu, ka šodiena ir pēdējā reize, kad redzēšu Tevi guļam, Es Tevi apskautu ļoti stipri un es lūgtu Kungu, lai esmu Tavas dvēseles sargs. Ja es zinātu, ka šī ir pēdējā reize, kad redzēšu Tevi izejam pa šīm durvīm, es sniegtu Tev apskāvienu un skūpstu un pasauktu Tevi vēlreiz, lai sniegtu Tev vēl. Ja es zinātu, ka šī ir pēdējā reize, kad es dzirdu Tavu balsi, es ierakstītu katru Tavu vārdu, lai būtu spējīgs tos klausīties mūžīgi. Ja es zinātu, ka šie ir pēdējie mirkļi, kad es Tevi redzu, es Tev teiktu „Es Tevi mīlu” un neuzskatītu par muļķīgu sakām to, kaut arī Tu to jau zinātu. Vienmēr ir rītdiena un dzīve sniedz mums iespēju izdarīt lietas pareizi, bet ja es kļūdos un šodiena ir vienīgā lieta, kas mums ir palikusi, es gribētu Tev pateikt cik ļoti es mīlu Tevi un, ka nekad Tevi neaizmirsīšu.
Neviens nav pārliecināts par rītdienu, jauns vai vecs. Šodiena var būt pēdējā reize, kad Tu redzi tos, kurus mīli. Tāpēc... negaidi vēl, dari to šodien, jo ja rītdiena nekad nepienāk, Tu noteikti nožēlosi to dienu, kad neatlicināji laiku priekš smaida, apskāviena, skūpsta un, ka Tu biji pārāk aizņemts, lai izpildītu pēdējo vēlmi. Glabā tos kurus mīli sev blakus, iečuksti austiņā tiem cik ļoti Tev tos vajag. Mīli tos un rūpējies par viņiem labi. Atrodi laiku, lai pateiktu tiem „Piedod”, „Man ļoti žēl”, „Lūdzu”, „Paldies” un visus mīļos vārdus, ko zini.
Neviens neatcerēsies Tevi par Tavām slepenajām domām. Neviens neatcerēsies Tevi par Tavām domām, domām, kuras palika tikai domas. Lūdz Dievam spēku un gudrību, lai atklātu tās. Parādi draugiem cik dārgi Tev tie ir.
(tulkots no: http://www.museumofhoaxes.com/marquez.html )
