Balto smilšu ceļš
Gribas sniegu turēt plaukstā
Naktī tumšā, dziļā, aukstā.
Elpot maigi plaušās vēju,
Izdzēst ceļu pa kuru skrēju,
Sējot sēklas nepareizās
Pamanot tik zīmes kreisās.
Pusnakts viesis tērpies melnā
Uzrodas un pazūd pelnos.
Atstāj zīmi, vien aiz sevis,
Biju ciemos es pie tevis.
Priekšā viņa - sirdsapziņa
Rūgta garša, pazūd miņa
Notikums, aiz notikuma
Šodien prieks, kur vakar skuma.
Kalendārs, kas dienas skaita
Noplēš lapas ar viltus smaidu
Gaida stundu vienu, divas
Nav ne ceļa, nav ne gribas.
Baltā krāsa viņam māsa,
Tā šo ceļu tālāk stāsta.
Nenodziesti
Man pietrūkst viss, izņemot tagadnes
Es ceru uz sevi, ka vēl varu laimi nest,
Būtu laiks negatīvās domas pie malas mest,
Tik grūti, jo liktenim patīk, arvien jaunas vest.
Būs jāiegādājas kevlara bruņu veste
Un jāuzlaiž gaisā vietējais benzīntanks "Neste",
Lai visi tie, kam ir gaisā pacelta sekste
Paņem uz pieres un pielīmē sev pleksti.
Nav gaismas sirdī, tādēļ, ka rēķini nav nomaksāti
Ir tikai meli un viltības nomaskētas.
Debesīs zvaigznes, bet attopies pie sētas
No neizrautām naglām, es dabūju rētas,
Tās koptas un svētas, kā dienvidu mētras,
Bija klusums, bet tagad jau orkāns pirms vētras.
Tiek atklātas izejas, kuras bij slēptas,
Nāks jaunas problēmas un šīs jau būs dēkas.
Piedodiet, ja par daudz te izrunājos,
Bet tā lūk es ar sevi rājos,
Ja gribat varat pieskaitīt pie garā vājiem,
Vienalga man, jo esmu pabijis uz dažādiem klājiem.
Mūsu Zeme
Deg zeme zem kājām un alkatīgas rokas to baksta no visām pusēm.
Ar netīriem pirkstiem stumda, kā figūru uz šaha lauka.
Vai tiešām "jūs" Latviju uzskatāt par mauku?
Tā jau zemei šaj atņemti bērni, tā plosīta, graizīta
Un uz visām debess pusēm laika gaitā svaidīta.
Tas viss tikai priekš tā, lai kabatās sabāztu, ko taustāmu.
Raud māte stāvot uz sliekšņa,
No šī sliekšņa, karsti asiņu smaku piesūkušies garaiņi izkūp...
Caurdurts asmens gals iedzīts taj krūtīs
Konvulsīvi elpas vilcieni vēl vienīgi dod ziņu par pēdējām dzīvības pazīmēm.
Ja dotu vārdu, tad palūgtu es, ar svešiem zābakiem un netīrām domām,
Lūdzu nestaigāt pa zemi šo.
Kas bērnus pabaros, ja mātes nebūs?
Kur bērni paši tagad esat jūs?
Vilki kas gaudoja uz sauli
Vējā aizskarta sirds
Plīvo uz vientuļa zara
No marles tiek tecināts spirts,
Kā bieza grāmata, šī sāpe gara.
Nāks jauns pavasaris drīz
Un bizē tiks pītas rozes.
Peld garām vakardienas sapnis, kas bija tik īss,
Bet kur gan palikušas laimīgās lozes?
Stāv malā bars ar vilkiem,
Kas dīvainā kārtā gaudo uz sauli.
Tāpat, kā pilsētas tiek savienotas ar tiltiem
Šie vilki grib mainīt savu pasauli.
Vēl vakars nav klāt, bet diena jau slēpjas
Pār domām migla un apziņā sēklis,
No ziliem dūmiem jauni apvedceļi vērpjas,
Nāk ārā jūtas ko mēness gadsimtiem slēpis.
Sirds
Sirds - atļauj man pabūt bez tevis,
Bez mokām tavām un sāpēm.
Tu vienlaikus visnežēlīgākā bende un vismīļākā būtne,
Vienlaikus atstumta un vienlaikus visur gaidīta.
Tu klejotāja un dvēseļu draugs,
Saki, cik liels ir tavs pacietības trauks?
Saki, kāds no tā būs nākamais malks.
Vai rūgts, kā zīle, vai pasakaini salds...?
Radi Pats
Drīz, pavisam drīz, pienāks saulespuķu apvītais rīts...
Miegs no plakstiņiem ārā krīt
Acis plašāk cauri miglai raudzīties grib.
Pulkstenis pats ar sevi spēlē spēles
Minot laiku, cik tas uzsitis uz rādītāja mēles.
No debesīm līst tintes krāsas lietus,
Kurš pats dēļ sevis izraisītiem plūdiem cietis.
Cilvēka tēls pazib peļķē, kas iekārtojusies, turpat uz ietves.
Hmm... Dīvaini uz kurieni viņš ies, nez?
Laiks atraut domas no notikuma, kas raugoties caur logu tapis,
Savādāk no cita skata punkta vērojot, tā bilde pārāk bikla,
Jo rāmji paša spēkiem jāieliek un stikli.
Tik šajā konstrukcijā āmura un naglu vietā, izmantotas tiktu -
Tīras domas, mīlestība un gribasspēks, nevis solījumi pliki.
