local-stats-pixel fb-conv-api

Pazust bezdibenī. -43-1

147 0

Nesaprotu, cik ilgs laiks ir pagājis, bet es attopos dzīvoklī, kurš šķiet tukšāks par manu prātu. Nekam vairs nav nozīmes. Viss ir zudis. Viss ir zaudēts. Uz mūžiem.
Ieskrienu istabā, nesaprazdama, ko iesākt, ko ķert, kurp iet. Apsēžos uz gultas maliņas, bet vienā mirklī pielecu kājās. Tajā ir gulējis Roberts. Man ir pretīgi, es nevēlos pieskarties virsmām, kurām pieskāries viņš.


Noslīgstu gar sienu un paslēpju rokās sasarkušo un noraudāto seju.
Izdzirdu durvju klaudzienu un instinktīvi saraujos. Noslauku asaras un pieceļos. Ja nācējs ir Roberts, es vismaz neizskatīšos kā pēdējā vārgule. Esmu gatava stāties viņam pretī.


Vīrietis ienāk istabā un apstājas, izskatīdamies pārsteigts par to, ka es arī šeit esmu.


-Sveika. - Viņš saka un tuvojas man. Viņa tuvums ir mokošs un smacējošs. Saraujos.
-Nevajag. - Aizsmakusi saku, - Es visu zinu.
-Ko tu zini? - Roberts izskatās pārsteigts, bet es notveru sekundes ilgo izteiksmi. Viņš saprot, par ko es runāju. Sasodītais nelietis!
-Tev ir cita. - Saku to tik mierīgi, itkā runātu par laika apstākļiem aiz loga.


-Melisa, es.. - Viņš nervozi atglauž matus.
-Nevajag. Es vienkārši gribu zināt, kāpēc? - Jautāju. Es vēl neesmu pilnībā sabrukusi, un tas ir apsveicami.
-Tam ir vairāki iemesli, - Viņš nopūšas, - Viens no tiem ir tāds, ka tu mani nekad neesi mīlējusi. - Roberts saka, un viņam sāp. Tāpat kā man šobrīd.


-Ko tu runā? - Sašutusi iebilstu.
-Es zinu, Melisa. Lorija visu pateica. Tu taču vēlējies mani atstāt uz Salas, tu vēlējies atstāt mani drošai nāvei, lai nebūtu pašai jābrauc pie civilizētiem cilvēkiem. - Roberts runā klusi.
-Bet es tev nekad neesmu bijusi neuzticīga! - Paceļu balsi.
-Ak, tā, ja? Un kā tad Dāvis? Izmantoji izdevību un laidi pa kreisi, kamēr atrados slimnīcā, kamēr nespēju pastaigāt, starp citu, tevis dēļ. - Viņš saka, - Un arī pēc tam.. es ierados pie tevis, bet priekšā jau bija, kā viņu tur.. Olivers. Tev vienmēr ir bijuši aizvietotāji, tā kā nerunā par mīlestību. - Viņš arī paceļ balsi.


-Tas bija citādāk. Tu nebiji mani bildinājis! - Man ir argumenti.
-Kad es tevi bildināju, es redzēju tavu seju. To visi redzēja. Tu nevēlējies pieņemt manu bildinājumu, bet to pieņēmi, jo man taču ir daudz naudas. - Viņa vārdi ir tik sāpīgi, ka es labprāt viņu nodurtu.
-Man nekad nav bijusi vajadzīga tava nolādētā nauda! - Kliedzu, - Sasodītais izdzimteni, es tevi ienīstu! - Bļauju un metos viņam virsū, saskrāpējot seju, kaklu. Viņš kliedz un cenšas mani atraut, bet nespēj.


-Idiote, ko tu dari? - Beidzot viņam tas izdodas, taču visa seja ir asinīs un skrāpējumos.
-Vari iet pie savas padauzas. - Iesmejos kā jukusī, - Vācies prom, es nevēlos nekad vairs tevi redzēt. - Rūgti nosaku.
-Saprotu, esmu to pelnījis, bet Melisa atceries, ka es vienmēr biju tev blakus! Vienmēr, un es tevi mīlēju no visas sirds, lai gan nekad nesaņēmu atpakaļ to pašu. Un pienāk brīdis, kad tev apriebjas gaidīt no otra to, ko nekad nesagaidīsi un tu sāc meklēt kaut ko citu, jaunu un nebijušu. Es nesaku, ka Olīvija ir mana dzīves mīla, bet, šķiet, ka viņa mani mīl, un man pietrūka cilvēka, kas to varētu sniegt. Īstas emocijas, jo es arī esmu tikai cilvēks. Cilvēks, kurš ir pelnījis būt mīlēts. - Viņš runā, taču es nespēju klausīties.


-Neuztraucies, es šodien pat aizvākšos. - Nočukstu. Roberts tikai pamāj un tad aiziet, atstādams mani vienu.


Histēriski nobļaujos tā, ka mana atbalss atskan savādi tukšajās un svešajās telpās. Viss ir kļuvis bezpersonisks un svešs. Šķiet, ka es sēžu čūksu midzenī un tās mani tūlīt apēdīs, bet man nav spēka.
Atsitu galvu pret sienu un ļauju asarām līt pāri zodam.
Tad pie manis pieskrien silts stāvs, un viņa rokas cieši apvijas man apkārt. Tās ir siltas un mierinošas.


-Viss būs labi. - Olivers čukst manos, no asarām slapjajos, matos, - Mēs tiksim ar to galā. - Viņš sola, bet es neticu, lai gan neiebilstu. Visa mana dzīve taču ir uz meliem būvēta. Kādēļ, lai šobrīd kaut kas mainītos..


Es paņemu dažas savas necilās lupatas un pārējās mantas un esmu gatava doties, līdz man prātā iešaujas kaut kas labāks.
-Pagaidi, pirms aizeju, es vēlos izdarīt vēl kaut ko svarīgu. - Šņukstu un dodos īstenot savu ieceri.

147 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Yay emotion emotion
0 0 atbildēt