Stāvējām manā istabā pie spoguļa. Emmai virsū bija visskaistākā kleita pasaulē. Žēl, ka man tā bija pa mazu. Citādāk šo kleitu es Emmai neatdotu ne par kādu naudu. Tā bija tik parasta, tomēr noslēpa visas nepilnības. Tā ir tumši zila kleita bez lencītēm, brīvi krītoša. Ne bija ne īsa un ne gara. Nedaudz virs celīša. Ar savu prastumu tā ir lieliska. Protams, bez rotājumiem nekā. Ap Emmas kaklu bija krelles ko Dens bija man uzdāvinājis, kad man kļuva saldie sešpadsmit. Īsti nezinu kāpēc Emma tās ir uzvilkusi - vai nu tiešām patīk, vai nu Dena dēļ. Ap plaukstas locītavu bija sudraba rokassprādze. Mati bija ieveidoti skaistās lokās, bet seju neklāja ne grama kosmētikas. Kājās viņai bija melnas kurpes uz platformas.
Es no Emmas atšķīros. Vismaz sākuma noteikti. Pirmais ko uzvilku bija parasti džinsu šorti, krekls ar dziļu dekoltē (ne pārāk dziļu, bet tomēr), kājās kediņas, bet mati sataisīti zirgastē. Emma lika man pārģērbties, tikai šoreiz viņa izvēlēsies ko man ģērbt. Gribēju iebilst, bet Emma paskatījās uz mani ar nāvīgu skatienu. Viņa vienkārši izmanto to, ka ir vecāka par mani uz veseliem četriem mēnešiem.
Toties tagad man virsū ir balta blūze, kuras augšējās divas pogas ir atpogātas, blūze ir sabāzta iekšā svārkos. Viegli krītošajos, melnajos svārkos, kuri man ir nedaudz virs ceļa, tomēr īsāki nekā Emmas kleitai. Kājās man ir augstpapēžu kurpes. Mati ir iztaisnoti un brīvi krīt pār maniem pleciem. Tāpat kā Emma, arī es nelietoju kosmētiku.
Mēs abas vēl nerādījāmies puišiem. Ir domāts iziet nedaudz pēc vienpadsmitiem, bet tagad ir tikai bez desmit vienpadsmit. Man vēl ir kādas piecpadsmit, lai pierastu pie savām kurpēm. Kā jau biju teikusi - visus šos četrus mēnešus es biju staigājusi kedās, no kurpēm es atradinājos.
-Visi puiši būs gar zemi,- Emma smaidot teica.
-It īpaši Dens, kad ieraudzīs tev virsū viņa krelles,- iesmējos.
-Es jau ne priekš viņa centos!- Emma iesaucās.
-Nu, nu,- nosmējos.
-Endžij, pasaki!- Emma ievaidējās.
-Es ar jums nerunāju,- viņa nopukstēja un noslēpās zem segas.
Mazā meitenīte ir apvainojusies par to, ka mēs ejam uz klubu, ballēties, kamēr viņai ir jātup mājās. Emma bija piedāvājusi pasaukt viņas draugu, tomēr Endžija nosarkusi atteicās. Emma pačukstēja, ka tas draugs Endžijai nav tikai draugs. Tas man lika iesmieties.
-Endžij,- centos pielabināties, -mēs tev atnesīsim kaut ko garšīgu.
-Jā, jā,- Endžija noburkšķēja, -Emma tā bija teikusi vienmēr, kad devās uz turieni, bet nekad nebija neko atnesusi.
-Ar mani ir citādāk. Es atnesīšu, bet ja nē, tad rīt no rīta noteikti nopirkšu daudz saldumu,- pasmaidīju.
-Tiešām, tiešām?- Endžija uz mani cerīgi paskatījās.
-Protams,- iesmējos.
-Jēē!- Emma iesaucās un apskāva mani.
-Un kā būtu ar tavu draugu?- Emma apsēdās mums blakām uz gultas.
-Var?- Emma nosarka.
Emma piecēlās un dabūjusi savu telefonu ārā no somas, devās nedaudz tālāk no mums un zvanīja tā puiša vecākiem. Vismaz man liekas, ka vecākiem. Emma smaidot runāja un tad nosarka. Paskatījos uz Endžiju, kura smīnot vēroja savu lielo māsu.
-Ar ko viņa runā?- es vaicāju.
-Ar savu draugu. Rafaelu. Māsa teica, ka viņš ir ļoti skaists,- Endžija čukstus stāstīs.
Iekodu lūpā. Denisam tas diezin vai patiks. Cerams, ka tieši tas puisis ar kuru Emma runā, nevedīs Endžijas draugu pie mums. Dens pazaudēs jebkādas cerības. Mans brālis nekad nejauca attiecības citiem. Ja kāda viņam patika, viņš cieta klusējot, dažreiz pat stāstīja man par savu bēdu.
-Viņš drīz atvedīs tavējo,- Emma teica.
-Rafaels?- Emma prasīja.
Emma tikai pamāja ar galvu. Viņa uzmeta skatienu man, bet es tikai nogrozīju galvu. Viņa gribēja kaut ko pateikt, bet paskatījās uz Endžiju un pārdomāja. Viņi abi sevi pavisam nomocīs. Vai tiešām Denam ir tik grūti piedod par tādu mazu sīkumu? Vai tiešām Rafaelam vajag nākt pie mums, lai atvestu savu brāli vai kas Endžijas draugs viņam ir? Viņi abi visu sarežģī. Šķiet, drīz nāksies iejaukties Ninas jaunkundzei un viņas palīgam Edijam.
Kāds skaļi klauvējās pie ārdurvīm. Mājas zvans mums jau sen nestrādā. Visas trīs piecēlāmies un izgājām ārā no istabas. Dens atvēra durvis un apstājās kā iemiets. Tiklīdz Dens gribēja aizvērt durvis ciet, Emma iesaucās:
-Rafael!
Brālis uzmeta skatienu Emmai un viņam pavērās vaļā mute. Emma izskatās satriecoši, tomēr visu sabojā tas, ka meitene pieskrien pie puiša uz uzlec viņam virsū. Puisis cieši apskauj Emmu un tad nostādina uz kājām.
-Sen neredzēta, skaistulīt,- Rafaels noskūpstīja Emmu uz vaiga.
-Jā, jā,- Emma atmeta ar roku. -Paldies, ka atvedi sīko. Endžija jau apvainojās par to, ka mēs dodamies prom bez viņas.
-Skaista kleita, kur rāvi?- Rafaels pieskārās kleitas audumam.
-Nina iedeva,- Emma norādīja uz mani.
-Vēl viena skaistule,- Rafaela acis iespīdējās. -Tu māki izvēlēties draudzenes.
-Sveiki,- pasmaidu un noeju lejā. -Nina, -padevu roku.
-Rafaels,- viņš saņēma manu roku un noskūpstīja.
-Kurš tad mūsu gadsimtā tā dara?- apjuku.
-Es,- viņš lepni norādīja uz sevi ar pirkstu.
-Jāatzīst gan, ka Emma māk arī izvēlēties glītus draugus,- novērtēju Rafaela izskatu.
Rafaels smīnot novērtēja manu izskatu vēlreiz. Šķiet, ka kādam tas diez ko negāja pie sirds, tāpēc drīz vien ap manu augumu apvijās spēcīgas rokas. Edijs. Paskatījos uz viņu, bet viņš tikai ar nāvējošo skatienu skatījās uz Rafaelu. Nu, vismaz vienaldzīga es neesmu viņam patiešām.
-Var ar jums iet izklaidēties?- Rafaels vaicāja, tagad pievēršot nedalītu uzmanību Emmai.
-Protams!- viņa iesaucās, bet tad pieklusa. -Ja vien viņi neiebilst.
Visi klusēja. Puiši novērtēja ar skatienu Rafaelu, it kā viņš būtu konkurents. Godīgi, tad dažiem arī viņš ir konkurents. Denam noteikti. Ka nekā Rafaels pazīst Emmu visilgāk no mums visiem.
-Es neiebilstu,- ierunājos. -Man vienmēr prieks iepazīties ar jauniem cilvēkiem. It īpaši zinot, ka daudzi vairs nevēlas draudzēties.
-Jā, Emma bija visu septembri teikusi kā atriebsies savam brālēnam par nevainīgu cilvēku aiztikšanu,- Rafaels iesmējās.
-Nu, tad tu ar mums?- prasīju, aizmirstot, ka citi nemaz nav devuši piekrišanu.
-Ar prieku!- Rafaels iesaucās.
