local-stats-pixel fb-conv-api

Pazudusi sāpēs. 60. nodaļa.0

112 0

Emma stāvēja pie loga un skatījās kaut kur tālumā. Dens ar tukšu skatienu vērās ledusskapī. Stāvēju durvju ailē un lūkojos ta' uz vienu, ta' uz otru. Starp viņiem valdīja saspringums. Brītiņu biju domājusi vai nevajag viņus atstāt vienu. Var skaidri redzēt, ka starp viņiem bija kaut kas noticis, kad mēs visi bijām viesistabā un runājāmies. Tomēr es paliku. Aizvēru Denam acu priekšā ledusskapi un ar galvas mājienu parādīju, lai iet pie vīriešiem. Dens negribīgi aizgāja.

-Emma...

-Nesaki neko,- viņa mani apklusināja.

-Nē, es gan teikšu,- nepadevos. -Esmu pati šausmīgākā draudzene uz pasaules. Zinu, ka man nevajadzēja tā darīt. Pie visa vainīga mana sasodītā ziņkārība. Piedod, ka lasīju tavu dienasgrāmatu. Es darīšu visu ko vēlies, tikai piedod.

Nezinu cik laba ir mana atvainošanās. Man nekad nav nācies saskarties ar tādu problēmu, pie tam, es nevēlos, lai Emmu aizietu prom. Viņa man pa šīm... cik? vienpadsmit dienām ir kļuvusi kā māsa. Nu, varbūt ne tā, labāk būtu teikt kā labākā draudzene. Parasti es neviena darīšanās nebiju līdusi, vienmēr biju atvainojusies tikai par to, ka netīšām iesitu vai nosaucu nepatīkamā vārdā, bieži nācās atvainoties par Alekša izdarībām. Tomēr es nekad nebiju atvainojusies par to, ka noklausījos kaut kādu privāto sarunu vai, kā šajā gadījumā, lasīju cita dienasgrāmatu. Es centos nelīst un še tev!

-Es gribu izklaidēties,- Emma uzsmaidīja man.

-Man tiek piedots?- cerīgi vaicāju.

-Jā,- Emma pamāja ar galvu. -Ejam šovakar uz klubu.

-Emma, tu esi nepilngadīga,- teicu.

-Kas tev liek tā domāt?- viņa pasmīnēja.

-Nu, tu tāda maziņa, mīlīga, ar bērnišķīgu sejiņu,- pakasīju pakausi.

-Kurā datumā tu dzimi?- Emma prasīja.

-Trīspadsmitajā jūlijā, tūkstoš deviņsimt deviņdesmit piektajā gadā,- atbildēju.

-Ha!- Emma nosmējās. -Es piektajā martā, tajā pašā gadā.

-Tu esi vecāka par mani,- man pavērās mute vaļā.

-Nu, tad kā ar izklaidi šovakar?- Emma saberzēja kopā plaukstas.

-Es tur būšu kā stabs!- negribīgi noteicu. -Man it nemaz nepadodas dejot.

-Mums jau līdz vakaram ir laiks. Es tev varu iemācīt,- Emma papliķēja man pa plecu.

-Labi, ejam,- atbildēju.

Emma lēkājot aizrikšoja man garām, priecīgi sizdama plaukstas. Viņa bija patiešām priecīga, bet es? Es salīkusi uz priekšu, devos viņai pa pēdām, vēl iemetot skatienu viesistabā, kur puiši bija salipuši pie televizora un skatījās amerikāņu futbolu. Es arī labprāt paskatītos, bet nevēlos Emmu sarūgtināt.

Neskaitāmas reizes esmu bijusi klubos. Vienreiz pat sanāca tikt tad, kad nebiju pilngadīga. Es uzrādīju toreizējās draudzenes viltoto pasi (tiklīdz viņa klubā iepazinās ar Aleksi viss sagāja grīstē... kā jau vienmēr). Protams, man tā tika atņemta, jo viņa raudot devās prom. Nezinu kāpēc, bet kad Aleksis izdara kaut ko manām draudzenēm, viņas ar mani vairs nekontaktējas. It kā es būtu pie tā vainīga. Tomēr atgriežoties pie klubiem - es tur vienmēr biju sēdējusi malā un dzērusi grādīgos dzērienus. Dažreiz ne tik grādīgus - alu. Šaubos vai arī šonakt es klubā dejošu, bet atļaušu Emmai to prieku mani pamācīt.

Abas ar Emmu iegājām istabā, kurā viņa dzīvojas ar Endžiju. Manu vecāku istabā. Ja te būtu kāds cits es sakliegtu par to, ka viņš atļaujas dzīvot šajā istabā. Emma un Endžija? Tas ir cits gadījums. Viņas ir meitenes, kurām es uzreiz sāku uzticēties. Protams, ne savus noslēpumus, bet tomēr es viņām uzticējos. Pat citām meitenēm es nebiju uzticējos uzreiz. Pagāja ilgs laiks, kad ļāvu viņām ieiet savā mājā vai pat istabā. Vienkārši sestajā klasē manas labākās draudzenes mani nodeva, izstāstīja visiem manus noslēpumus. No tā laika es pārstāju uzticēties meitenēm. Vienmēr likās, ka ja es izstāstīšu viņām, par to uzzinās klasē un tad, nedod dievs, visa skola.

Emma piegāja pie mūzikas atskaņotāja. Atcerējos, ka mamma vienmēr bija klausījos šlāgeri un šaubījos vai mammas diskos būs kaut kas normāls. Bet Emmai izdevās mani nošokēt. Viņa no somas dabūja disku un iebāza to mūzikas atskaņotājā. Viņa veikli ieslēdza iekšā un pagriezās pret mani.

-Tātad...- meitene iesāka.

Zinu, kā no malas mēs izskatījāmies. Viena meitene ar skaistiem gaišiem matiem aizrautīgi stāsta par kaut ko. Viņas acis priekā mirdz, var redzēt, ka viņa vienkārši dievina dejot. Otra meitene ir nedaudz nopietnāka un ar nopietnu skatienu. Nevar teikt, ka viņa klausās, dažus vārdus palaiž gar ausīm, tomēr māj ar galvu, kad vajag un iesmejas, kad gaišmate smejas.

-Vai piedod aizsapņojos,- Emma teica. -Vienvārdsakot, sievišķi, esi tu pati. Mums meitenēm krūtis un dibens doti, lai puiši mums vismaz kaut kādu uzmanību pievērstu. Iedomājies tu būtu bez krūtīm un dibena. Viņi mums vienkārši paietu garām. Kaut gan tad mīlestība būtu patiesāka...

-Emma,- ierunājos.

-Labi. Vienvārdsakot, grozi gurnus un visi puiši būs nokrituši. Tev ir dabas dots skaitums, Nina. Pie tam, kura tad meitene nemāk izaicinoši grozīt savu dibenu?- Emma pagrozīja gurnus un pacēla vienu uzaci.

-Nu, man vairāk sanāk kā robotkustība,- nosarkusi teicu.

-Parādi!- Emma novicināja ar roku.

-Ē,- apmulsu.

-Esmu meitene. Nekautrējies,- Emma iesmējās.

Pamēģināju pagrozīt, bet pēc Emmas sejas izteiksmes noprotu, ka man ir taisnība.

-Atslābinies. Loģiski, ka tev sanāk kā robotam,- Emma pārbolīja acis.

Izdvesu nopūtu un mēģināju atslābināties. Karam gadījumam aizvēru ciet acis un mūzikas ritmā sāku grozīt gurnus. Neērtā sajūta pazuda. Es pat savā jocīgajā dejā sāku kustinās rokas. Atvēru acis. Emma smaidot mani vēroja un es negaidot citu pamudinājumu, liku viņai dejot kopā ar mani.

Tas lika man iesmieties. Kaut kādas divas meitenes dejo istabā, viena pat pietēlo īstu cacu, kas liek iesmieties otrajai. Man. Mēs pat nepamanam kurā brīdī mums pievienojās Endžija, tomēr viņa ar prieku bija uzaicināta mūsu bariņā. Mēs apstājāmies un apjukām, kad caur atskaņotāju sāka skanēt "Kas dārzā, kas dārzā, bitīt rožu dārziņā". Tad pamanījām puišus pie atskaņotāja.

Jutu, ka nosarkstu, jo vismaz trīs puišu skatieni tika man, bet pārējie trīs Emmai. Edijs ar smīnu uz lūpām mani vēroja. Jā, zinu biju teikusi, ka tas nav mans lauciņš un tā arī ir, bet dažreiz jau var paķēmoties. Ādams un Rūdolfs vienkārši uz mani skatījās. Es tikai cerēju, ka viņi savos prātos mani neizģērbj. Tas ir mulsinoši.

Brāļi un Matīss bija apburti ar Emmu, kura mierīgi, rokas pār krūtīm sakrustojusi, vēroja puišus ar nosodošu skatienu. Šķiet, ka viņu it nemaz nemulsināja visi šie puiši. Uz brīdi man likās, ka viņa jau ir tik pieaugusi ka vairāk nav kur, bet visu sabojāja viņas mazais augums. Es biju nedaudz garāka par viņu.

-Kas tās par izmaiņām, Nina?- Edijs ierunājās. -Tu vienmēr kustējies kā robots, bet tagad...

-Paklusē, Edij,- ievaidējos.

-Man, piemēram, patika,- Rūdolfs man uzsmaidīja.

-Man arī,- Matīss atbildēja.

-Mēs runājam par divām atšķirīgām meitenēm, vecīt,- Rūdolfs iesmējās.

-Ko?- Matīss apmulsis paskatījās uz Rūdolfu. -Ak, jā, Nina, man arī patiki kā tu dejo, bet Emma - tas ir kaut kas.

Tas gan Emmu apmulsināja. Viņa uzmeta man skatienu un es pasmaidīju.

-Puiši, ejat lejā un ļaujiet mums sagatavoties,- norādīju uz durvīm.

-Kam?- Aleksis ievaicājās.

-Mēs plānojam doties izklaidēties,- pasmaidīju.

-Mēs ar jums,- Dens paziņoja.

-Kurš to teica?- Emma prasīja.

-Es,- Dens strupi atbildēja un izgāja ārā.

Pēdējais, kas izgāja bija Matīss. Viņš Emmu vēroju tik ilgi, līdz durvis viņam deguna priekšā aizcirtās. Paldies, Endžij!

Biju domājusi, ka šī nodaļa būs visīsākā, jo es nezināju ko rakstīt.

Bet kā redzat nav nemaz tik īsa. ;dd

112 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000