8 dienas pirms šodienas.
Kamēr visi ap mani pļāpāja un smējās, es biju iegrimusi domās un centos tikt galā ar nepatīkamo sajūtu kaklā. Tā vien liekas, ka es tūlīt pat sākšu raudāt par pati nezinu ko. Šķiet šī ir viena no tām dienām, kad es pamodos ar sliktu garastāvokli. Būsim godīgi, ar sliktu garastāvokli es piecēlos gandrīz katru rītu, šo četru mēnešu laikā, vienīgi dažas dienas bija kaut cik labas un saulainas.
-Zeme izsauc Ninu! Zeme izsauc Ninu!- Emma iebakstīja mani sānā.
Paskatījos uz viņu. Es pat necentos smaidīt, kaut gan zinu, ka Emmu biedē mana nopietnā sejas izteiksme. Tā vien liekas, ka viņa agrāk visapkārt biju redzējusi tikai un vienīgi smaidīgas sejas, noskumušas vai nopietnas sejas viņai pagāja secen.
-Kaut kas notika?- Emma vaicāja ar uztrauktu sejas izteiksmi.
Papurināju galvu un iedzēru savu pārliekus saldo kafiju. Tieši tā - saldo. Kāds no “pieaugušajiem” vai arī Endžija nolēma pajokoties un manā kafijā iebēra sazin cik daudz karotes cukura. Diemžēl es šādu kafiju nebaudu no rītiem, īstenībā es nekad nebiju baudījusi tik saldu kafiju, tomēr neko nesaku, lai jau domā, ka es nekādas izmaiņas neesmu pamanījusi.
-Vai tad tu vakar neaizgāji jautra gulēt?- Emma norūpējusies prasīja.
-Aizgāju,- pamāju ar galvu.
-Vai kāds bija pie tevis atnācis naktī?- Emma taujāju, uzmetot puišiem draudīgu skatienu.
-Nē, Emma viss ir labi. Es tikai piecēlos ar sliktu garīgo,- paraustīju plecus.
Emma tikai pamāja ar galvu.
-Domāju, ka rīta pastaiga man palīdzēs,- teicu pieceļoties.
-Kur palīdzēs?- iejautājās Ādams.
Tomēr es to jautājumu noignorēju un izgāju ārā no virtuves. Naktī pie manis tiešām bija kāds ienācis, tomēr tas nebija ne Ādams, ne Edijs, pat ne viens no brāļiem. Tā bija Alisone, kura nežēlojot mani atbildēja uz visiem maniem jautājumiem pilnīgi godīgi, jo, kā viņa pati teica, no malas visu var redzēt labāk.
Un es pati to negribot atbildes pieņēmu tuvu sirdij, jo arī mamma teica, ka no malas visu var redzēt un saprast labāk.
Savā istabā es aši uzvilku pirmo kas pagadās pa rokai - kedas, zeķes, džinsi un krekliņš. Saķemmēju matus un sataisu tās nekārtīgā copē. Gribu jau iet prom, bet tad atceros par kuloniņu, kurš tagad man vairs nav vajadzīgs. Uzmanīgi novilku to nost un nometu uz spoguļgaldiņa.
Ja Edijam ir tik viegli visu aizmirst, tad tas nozīmē, ka es neesmu viņam nemaz tik svarīga un netaisos jau es dzīties pakaļ tam, kuru vairs laikam nedabūšu. Pakasīju uzaci par savām domām un devos ārā no šīs piesmakušās telpas. It kā nesen vēdināju, bet jau atkal piesmakusi…
-Kur tu iesi?- man vaicāja Deniss.
-Pastaigāties,- teicu un atvēru vaļā ārdurvis.
-Arī zinot to, ka Pauls tepat vien staigā?- Deniss pieskārās manai rokai, kura cieši sažņaudza durvju rokturi.
-Es būšu netālu. Kādu stundiņu vai divas pastaigāšu un nākšu atpakaļ,- iedrošinot uzsmaidīju un izgāju svaigā gaisā.
Es pat nezinu, kur taisos iet. Man bija galvenais tikt vaļā no tiem cilvēkiem. Vēlējos pabūt tur, kur mani neviens neaiztiks un neuzdos muļķīgus jautājumus. Tur kur neviens mani pat nepamanīs, ja ņem vērā, ka visi mani… nevar teikt, ka ienīst, jo es viņiem neko sliktu neesmu darījusi, bet nevar teikt, ka esmu mīļi gaidīta it visur. Esmu pazīstama ar nejauku slavu un tāpēc visi no manis izvairīsies, stāstot saviem bērniem, ka nevajadzētu dzīvot tā kā es.
Vismaz es varu šajā visā saskatīt arī vienu mazu plusu - es varu pabūt viena, neviens izvarotājs man neuzbāzīsies un neviens noziedznieks negribēs mani apzagt. Ja ļoti grib var saskatīt šajā visā situācijā arī kaut ko līdzīgu plusiem.
-Šoreiz gan viena,- balss man aiz muguras teica. Es jau jūtu viņa smīniņu.
Laikam jau ne visus stulbeņus es spēju atbaidīt.
-Var būt negribu, lai tevi piekauj. Zini kā - man var būt ir žēl tavas nožēlojamās dzīves,- velnišķīgi pasmaidīju, bet nepagriezos pret runātāju.
