Nu tā noslēguma daļa manam stāstam pazudusī ir klāt,paldies visiem,kas to cītigi lasija,gaidīja turpinājumus,lika plusus vai arī nelika mīnusus.Būtu baigi forši ja pēc stāsta beigās komentāros izteiktu savu vērtējumu par stāstu kopumā-no ta man būs vieglāk izdomāt par ko rakstīt nākamo stāstu:) Patīkamu lasīšanu.
6.daļa
Viņš ir atradis Marutu,par to dairis bija tikpat pārliecināts kā par to,ka viņš ir seksuali pareizi orientēts. Viņš piegaja pie durvīm un pieklauvēja. No durvju otras puses atskanēja klusa meitenes balss-„Kas tur ir?” Dairis nebija kļūdijies-tā bija Maruta. Viņš Marutai atbildēja- „ Neuztraucies ,viss kārtībā,tagad es esmu klāt ,viss būs labi.” „Dairi,tas tiešām esi tu? Es jau domāju ,ka nekad nedzirdēšu tavu balsi tie divi ir briesmoņi..” Maruta to pasakot atsāka raudāt. Dairis triecās durvīs cenšoties tikt iekšā,diemžēl bez panākumiem.
„Maruta,kas tie vispār ir par mūdžiem,ko viņi no tevis grib?”
„ Viņi mani nolaupīja,kamēr devos tev pretī. Cik esmu dzirdējusi no viņu sarunām viņi šantažēs manus vecākus,sākumā ,lai dabūtu tukstoti, pēc tam katru nedēļū pa desmit vai vairak tūkstošiem līdz sakrās noteiktu summu ,kuru es nezinu un tīs prom makšķeres.”
„Kāpēc tieši tevi? Un ko viņi domā ar tevi darīt ,pēc tām nedēļām?”
„Tu vai tad mani neizglābsi? Mani tāpēc,ka viņi novēroja mūsu pilsētu jau vairak kā mēnesi un es likos piemērotākāis ķēriens. Nezinu ko ar mani darīs un nemaz negribu zināt”
„ Es mēģināšu tevi izglābt,es tev to apsolu.”
Dairis ietriecās no visa spēka durvīs,viņam likās ka tik spēcīgs viņš nekad savā mūžā nav bijis. Tas izdevās. Viņš ieskrēja iekšā telpā un aspkāva Marutu. Asaras sāka plūst abiem. Dairis sākumā gribeja atzīties mīlestībā ,taču saprata,ka tam nav laika. Tā vietā viņš satvēra Marutu aiz rokas un vilka prom,liekot stāstīt visu kas noticis šīs nedēļas laikā.
„Tovakar,kad devos satikt tevi,viņi piebrauca klāt un apstajās,jautajot vai nezinu kur ir Ābolu iela. Kamēr domāju viens no viņiem man iesita pa galvu ta ka nevarēju kārtīgi kājās nostāvet un zaudēju samaņu. Atjēdzos jau šajā telpiņā. Kad jautaju kas pie velna notiek viņi sāka stāstit ,lai ceru,ka tētuks pēc nedēļas sāks maksāt savādāk man ies ļoti jautri.Līdz šodienai viņi pret mani izturējās normāli,baroja,tikai visu laiku draudēja.Šodien viņi pie manis bija tikai reizi –ienesa ēdienu un ienāca kopa ar kādu trešo to nepazinu. Viņš sāka ap mani grapstīties un pēc tam krieviski kaut ko sāka abiem stāstīt,biju tā sabijusies,ka nesapratu ,ko tieši. Kad abi bandīti taisījās iet prom viņi pateica,ceru ,ka tētuks atnesīs naudiņu citādāk dabūsi no musu drauga balviņu. Pēc tam visu laiku raudāju mēģināju tikt ārā,liekas visu dienu līdz ieradies tu.”
Dairis apskāva Marutu un iečukstēja ,lai viņa neuztraucās –tagad viss būs labi. Taču ta tikai Dairis cerēja. Tieši brīdī ,kad viņi iznāca no šķūnīša ,kurā bija apslēpts pagrabs piebrauca baltais busiņš. Dairī zuda koncentrēšanās spējas. Viņš saprata,ka ir tikai viens risinājums.Viņš iedeva savu telefonu Marutai un lika noslēpties un izsaukt policiju,vecākus visu,kas viņai ienāks prātā. Dairis pats devās preti puišiem busā. Sākās nevienlīdziga cīņa. Abi noziedznieki bija plecīgāki,turklāt Dairis bija noguris un neēdis visu dienu. Kamēr viņš cīnijās ar vienu,otrs izvilka pistoli. Dairis to nemanīja. Atskanēja šaviens, dairi pārņēma šapēs kājās,taču mīlstība pret Marutu deva viņam pārcilvēcisku spēku. Dairis tika galā ar pirmo, pretī nāca tas kam bija pistole,viss lēnām sāka satumst. Gaismas..balsis..Silueti.Viss satumsa.
Dairis atvēra acis. Viņš atradās slimnīcas palātā.Blakus gulta gulēja Maruta. Cik Dairis redzeja viņai viss bija kārtībā.Dairaim bija pieslēgta sistēma un nekas vairāk,pat kāja nebij ģipsī,tika kāja bija mazliet nejūtīga.Maruta arī sāka mosties. Ieraudzījusi ,ka Dairis ir pamodies viņa iespiedzās aiz laimes,pieskrēja un apskāva viņu.”Uz mirkli man likās ka esmu zaudējusi tevi”, Maruta caur prieka asarām teica,”īsi pēc tam ,kad tu nokriti piebrauca policija,saņēma ciet ļaundarus un izsauca ātros,es aiz šoka ,piedod nebiju spējīga to izdarīt,kad redzeju,kā tev iešauj,pati knapi nostāvēju kājās.Dairi paldies,ka tu man esi.”
Dairis izdarīja to,ko bija vēlējies jau sen - viņš noskūpstija Marutu. Maruta likās pārsteigta. „Par ko tas?”
„Maruta es tev kaut ko esmu vēlējies pateikt jau sen, taču turēju pie sevis,jo zināju cik daudz tu vēlies sev Kasparu.man pret tevi jau ļoti sen ir jūtas,kas ir vienīgais,kas dod spēku un vēlmi,kaut ko darīt.Es mīlu tevi marut,vairāk par visu šai pasaulē.” Maruta nosarka apskāva Dairi un iečukstēja dairim ausīs vārdus ,kas lika viņam iemigt ar smaidu kā mazam kaķēnam cieši sev klāt piespiežot mīļoto-„es tevi arī mīlu,Kaspars ir pagātne,viņš neko manā labā nebija darijis,toreiz ,kad skola skūpstijos ar viņu,viņš sāka grāpstīties,pēc kā sapratu,ka viņš nav manis vērts,ka viņām mani vajag tikai gultai.Pēc tā ,kas tagad notika sapratu,ka mans īstais vienmēr man ir bijis blakus un tas esi tu Dairi”
