5.daļa.
„Nu ,ko,man neatliek nekas cits,kā pārbaudīt katras no durvīm” Dairis plānoja pārbaudīt visu, jo ticēja,ka tas aizvedīs viņu pie mērķa. Ja parasti cilvēks dzirdot raudam kādu noskumst Dairī tas izraisīja divejādas jūtas. No vienas puses tas viņu spārnoja, jo viņa bija pat mazliet slimīga pārliecība ka tā bija Maruta, bet tai pat laikā viņš jutās vājš ,jo lielakās sāpes un skumjas viņam dzīvē radīja,kad viņa mīļotajai ir slikti. Viņš dodoties lejā uz pirmajām no durvīm atcerējās daudzas ainas no pagātnes,protams,ka tās ainas,kurās bija viņš un Maruta.
Kā pirmā no tām bija aina,kurā Dairis un Maruta kopā iepriekšējā vasarā gāja makšķerēt. Viņi katrs bija paņēmuši pa pāris,tiešām pāris aliņiem,lai būtu ko veldzēt slāpes karstajā vasaras saulē. Abi bija Marutas tēva laivā, Marutai pieķērās lielā zivs pa abiem to izvilka ārā,jo Maruta spēka tam nepietika,Marutai tas likās kaut kas superīgs un par to viņa toreiz Dairi apskāva tik cieši,ka viņam visas iekšas trīcēja no velmes atzīties mīlestībā Marutai,taču viņš savaldījās, jo viņš zināja ,ka Maruta tik pat ļoti cik viņš grib viņu iekāro Kaspara sirdi. Taču tik un tā šo mirkli viņš atcerēsies visu mūžu,tas apskāviens bija fantastisks,tas viņu reibināja vairak kā šņabja,marihuānas un amfetamīna lietošana reizē. Vismaz viņš tā domāja ,jo pēdējo nekad nebija mēģinājis un otro tikai vienreiz.
Dairis pienāca pie durvīm. Tās nebija aizslēgtas,laikam jau tas,kam šis pieder bija pārliecināts,ka te neviens nekad nenāks.Aiz durvīm nebija nekā izņemot izmētātus papīrus un saplēstas kartona kastes. Dairis tam nekādu sevišķo uzmanību izlēma nepievērst. Viņš griezās atpakaļ un devās uz durvīm ,kas ieejot pagrabā sanāktu pa labi. Tās bija ciet. Dairim tas uzreiz radīja aizdomas,ka Prāta Vētras dziesmu vārdiem sakot, tur kaut kam ir jābūt. Viņš ieskrēja ar plecu vienreiz,otreiz ,trešo reiz tajās,durvis ieplīsa mazliet bet tas arī viss. Dairis lika talkā noliktavā atrasto šveices nazīti un atskrūvēja durvju eņģes un vienkārši izcēla tās ārā. Taču arī aiz šīm durvīm nebija nekā sevišķa- tikai divi paveca skata ledusskapji,tiesa likās abi darba kārtībā.
Dairim tieši tajā brīdī iekurkstējās vēders-nebija ēsts jau tik sen...”saņemies,par ēdienu domāsi,kad darbs būs izdarīts,” Dairis sevi motivēja turpināt strādāt.Viņš aplūkoja telpu otreiz ,cerēdams ieraudzīt vel kautko ,taču nekā. Diris devās pie durvīm,kas no ieejas pagrabā sanāca pa kreisi-trešās durvis no četrām,ja tās nebūs īstās viņam atliks tikai vienas ko pārbaudīt.Dairis paraustīja rokturi-neverās vaļā.Šveices nazītis šoreiz ar neizskatījās ka būs palīgs,jo gan eņģu, gan roktura skrūves bija pamatīgi ierūsējušas, un to vītne bija pilnīgi citādāka,mazliet atgādinot makdonalda rotaļlietu trīsturveida vītnes,kādas Dairis bija ievērojis laikos kad viņš vēl bija maziņš un ņēma bērnu komplektiņus ar rotaļlietu iekšā.
„Ko ,lai dara? Man jātiek tur iekšā!” Dairis sāka stresot. Viņa vēnas uz rokām pietuka kad nez kāda velna dzīts viņš mēģināja durvis izstumt ar stumšanau. Tas nekādus augļus nenesa.Dairis staigāja turpu šurpu pa telpu mēģinot iedomāties,kādu risnājumu.Līdz viņš atkal izdzirdēja raudas un tās nāca no ceturto durvju puses. Dairis atmeta domas par šo durvju vaļā dabūšanu un pilnā gaitā skrēja uz ceturtajām durvīm. Viņš tajās ietriecās ar tādu spēku,ka izlidoja tam cauri kā policijas filmās policisti parasti iztriecas cauri stiklam,kad ielaužas kaut kur caur skatlogu. Viņš bija nokļuvis šaurā,tumšā telpā.Uzreiz varēja saprast,ka raudas nav no šīs telpas,jo šeit bija par maz vietas,lai viņš uzreiz neieraudzītu raudošo.
Dairis sāka meklēt ,kādas durvis vai vismaz gaismas slēdzi,lai varētu redzēt,kur viņš ir un no kurienes varētu nākt raudas. Pa tumsu bakstoties viņš uzdūrās,kam lielam un cietam. Tam lielajam un cietajam blakus bija arī slēdzis,kuru dairis nejauši uzspieda un ieslēdzās gaisma. Lielais un cietais izrādijās vecs drēbju skapis. Dairis atvēra to-tukšs. Atkal atskanēja raudas,taču Dairis nekādīgi nespēja saprast- tās nāca no sienas.” Es laikam tiešām jūdzos. Tur ir tikai siena,es tur nevaru tikt,kā no sienas var raudāt..”
Taču tad Dairī radās doma-ja nu aiz sienas ir kāda telpa uz kuru var nokļūt caur durvīm kuras viņš neprata atvērt? Viņš skrēja atpakaļ uz tām un turpināja tās mēģināt salauzt,pirmais,otrais,trešais sitiens-nekādi īpašie panākumi. Dairim kabatā bija palikusi viena salūtraķete un pāris sērkociņi.viņš to ar skoču pietina pie roktura un aizdedzināja. Pats aizbēga uz blakus telpu lūdzoties kaut nu izdotos. Atskanēja skaļš blīkšķis un-„Veiksme,man izdevās,durvis tagad atsprāga vaļā,vismaz tik daudz lai varu tikt iekšā un sākt pētīt ,kas ir šajā telpā.” Dairis pēc ilga laika pasmaidīja,uz laiku zudušās cerības atgriezās
Dairis aplūkoja telpu,cik nu pustumsā varēja redzēt,jo ieejot telpā viņš atcerējas par savu lukturīti. Telpa bija ļoti liela,gandrīz tāda pati kā noliktava uz kuru viņš pirmīt aizbrauca slēpjoties noziedznieku busā.”kā tas ir iespējams? Zem zemes tik liela telpa? Šis kāds padomju laika bunkurs vai?” Dairis prātoja, taču no vienas puses viņam atbildes uz šiem jautājumiem bija diezgan vienaldzīgas,viņam galvenais būtu uzzināt ,kur ir Maruta. Raudas atkal atskanēja,tikai nevarēja saprast vai tās ir tuvāk vai tālāk. Tad notika kas tāds kas Dairi izbiedēja- viņš sadzirdēja soļus! Par laimi ne no mugurpuses,jo tad būtu vāks viņš nevarētu vairs noslēpties. Dairis nolēma riskēt un doties uz soļu pusi. Viņš nolēma paņemt ciet to,kas soļo un izspiest visu informāciju,ko soļotājs spēs dot par Marutu,par šo vietu un par to ,kas bija tie divi kuru busiņā viņš nu jau kādas pāris stundas atpakaļ slēpās.
Soļi viņam tuvojās no lielās telpas otra gala, Dairis pamanīja ka tās galā ir vēlvienas durvis,kurām tad arī soļi tuvojās.Un tad notika pārsteidzošākais-soļi apstājās,rokturis pakratijās taču neatvērās un atgriezās raudas,tieši no durvju otras puses,no vietas,kur apstājās soļi. Dairim tas varēja nozīmēt tikai vienu...
Normal 0 false false false EN-US X-NONE X-NONE table.MsoNormalTable {mso-style-name:"Table Normal"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-priority:99; mso-style-parent:""; mso-padding-alt:0in 5.4pt 0in 5.4pt; mso-para-margin-top:0in; mso-para-margin-right:0in; mso-para-margin-bottom:10.0pt; mso-para-margin-left:0in; line-height:115%; mso-pagination:widow-orphan; font-size:11.0pt; font-family:"Calibri","sans-serif"; mso-ascii-font-family:Calibri; mso-ascii-theme-font:minor-latin; mso-hansi-font-family:Calibri; mso-hansi-theme-font:minor-latin; mso-bidi-font-family:"Times New Roman"; mso-bidi-theme-font:minor-bidi;}
