Dairis gaidīja zem segas,kas notiks tālāk. Ilgi nebija jāgaida līdz atgriezās pirmīt aizgājušie vīri, iemeta divus maisus aizmugurējā kravas kastē,gandrīz trāpot Dairim pa galvu un iedarbināja mašīnu. „Nu būs jautrība,” nodomāja Dairis un gaidīja ,kas notiks tālāk.Pēc mirkļa busiņš jau vālēja uz priekšu lielā ātrumā,liela bedre kuras dēļ Dairis pamatīgi atsita galvu pret sāna durvīm,un uz itkā īsu brīdi zaudēja samaņu.
Kad viņš atjēdzās busiņš stāvēja mierā.Abi tēvaiņi bija pazuduši līdz ar viņiem abi maisi.”Laikam esmu klāt”,Dairis pats sev nočukstēja un pats nobrīnijās, kāda velna pēc viņš pats sev kaut ko čukst? Vai tiešām stress,galvas trieciens un milzu velme palīdzēt vai kaut vai atrast mīļoto padarījusi viņu traku? Dairis uzmanīgi novilka segu. Viss apkārt bija klusi,ka filmās teiktu pārāk klusi. Pēkšņi busiņu apmirdzēja spoža gaisma. „No meklējumiem esmu uzskrējis NLO vai?” Dairis šokējās,bet pēc mirkļa pārliecinājas,ka tik traki nav.Acis atjēdzoties no spožās, negaidītās gaismas saprata,ka viņš atrodas lielā noliktavā ,kur tiko ieslēdza visas gaismas.
„Tā varētu būt tā noliktava magoņu ielā ,kurā rīt būtu jānes nauda Marutas tēvam..” Dairis ar šo domu prāta mēģināja atvert aizmugures durvis,taču neveiksme, ja stāvot uz ielas noziedznieki aizmirsa aizslēgt mašīnu tagad viņa bija aizslēgta,par laimi busiņam neiedarbojās vai vispār nebija signalizācijas.Ja tā sāktu tagad kaukt bandīti uzzinātu, ka kāds viņiem ir sekojis, un tad Dairis ne tikai nevarētu glābt Marutu,bet arī pats sevi iegrūstu nelaimē.
Dairis sastinga,jo dzirdēja kādu tuvojamies,bet nevarēja redzēt ,kas tas bija. Soļi bijā strauji,bet reizē smagi. Atvērās priekšējās durvis tur iekāpa viens no tēvaiņiem un darbināja busiņu,Dairim kaut kas bija jāda savādāk viņš atkal pazaudēs iespēju atrast Marutu.Kaut kas sirdī teica ,ka viņa ir pavisam tuvu, ja viņš brauks talāk viņš viņu vairs neatradīs.Veiksme Dairim uzsmaidīja pēdējā brīdī. Tālumā skanēja telefons un tēvainis nolamājoties īsti bieziem vārdiem saprata,ka ir aizmirsis telefonu un aizgaja tam pakaļ. Dairis šo veiksmīgo sakritību izmantoja un izleca pa durvīm pēc tam paslēpjoties aiz tuvumā esošajām kastēm,lai nogaidītu busiņa aizbraukšanu un tad dotos izpētīt.
Pēc minūtēm 5 tēvainis atgriezās taču nez kāpēc prom nebrauca. Dairi tas darīja uzmanīgu. „Ja nu viņam ir nojauta, ka te ir kāds lieks? Ja nu viņš īstenībā zin, ka es te esmu?” Taču šādas pārdomas bija liekas. Vienīgais,ko sapratis bija tēvainis ir tas,ka ,lai kur viņš dosies viņš to darīs kopa ar to otru tēvaini un trim pudelēm šņabja.Busiņš aizbrauca. „Izcili,” nodomāja Dairis, ,”jācer ka viņi ir tikai divi un vairak neviens te nav,jādodas meklēt Marutu,viņa te noteikti kaut kur ir.Tikai labākais jautājums,kur tas ir te? Ja ta tiešām ir Magoņu iela,tad kurā no visām noliktavām,jo tur tādu pilns..”
Dairis piecēlās,nopurinaja putekļus un citus gružus kas slēpšanās laikā bija sakrituši uz viņa.Beidzot bija iespēja kārtīgi aplūkot noliktavu kurā viņš atradās.Liela,veca angāra tipa noliktava.Bandīti gaismu nebija izslēguši tapēc varēja skaidri saskatīt lielas koka un metala kastu grēdas. Bet nekur nebij vietas ,kurā varētu būt paslēpta Maruta.Vai tiešām Dairis būtu kļūdijies un viņam tomēr vajadzēja turpināt slēpties busiņā? Tādas domas viņu pārņēma līdz viņš pamanīja durvis noliktavas otrā galā..
Normal 0 false false false EN-US X-NONE X-NONE table.MsoNormalTable {mso-style-name:"Table Normal"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-priority:99; mso-style-parent:""; mso-padding-alt:0in 5.4pt 0in 5.4pt; mso-para-margin-top:0in; mso-para-margin-right:0in; mso-para-margin-bottom:10.0pt; mso-para-margin-left:0in; line-height:115%; mso-pagination:widow-orphan; font-size:11.0pt; font-family:"Calibri","sans-serif"; mso-ascii-font-family:Calibri; mso-ascii-theme-font:minor-latin; mso-hansi-font-family:Calibri; mso-hansi-theme-font:minor-latin; mso-bidi-font-family:"Times New Roman"; mso-bidi-theme-font:minor-bidi;}
