local-stats-pixel

Pazīstamā svešiniece (10)3

155 0

No rīta es pamodos pavisam neizgulējusies. Ar lielām mokām piecēlos no gultas un iegāju dušā. Tad ātri uzvilku baltus džinsa svārciņus un gaiši rozā krekliņu. Kājas uzvilku laiviņas un matus sasēju nekārtīgā copē.

Lēni kāpu pa kāpnēm un domāju, ko teikt mammai. Viņa noteikti dusmosies par to, ka es vakar tik vēlu atnācu mājās.

- Labrīt, mammu. -klusi ieteicos un viņas skatiens uzreiz pievērsās man.

- Kur tu vakar biji? - viņa dusmīga jautāja.

***

- Kur tik ilgi blandījies? - tēvs Jurijs nikns man jautāja.

- Man bija fakultatīvs. - klusi teicu un skatījos grīdā. Man bija bail no tēva dusmām.

- Ak tad tā. Un kas gatavos ēst un tīrīs māju? Es vai? Fakultatīvs viņai. Paskaties, kāda mājās nekārtība!- viņš kliedza uz mani.

-Es tūlīt visu sakārtošu. - gribēju jau tikt tēvam garām, bet viņš nelaida.

- Nē, vispirms tu gatavosi ēst. Es esmu izsalcis kā vilks. - Jurijs pavēlēja.

- Labi, piedod, tas vairs neatkārtosies. - nomurmināju un devos uz virtuvi.

Uz pannas uzliku kartupeļus un gaļu un sāku tos cept, taču mani iztraucēja Jurijs. Viņš bija pienācis pavisam tuvu.

- Tu zini, kas būs, ja tas atkārtosies. - viņš iečukstēja man ausī un parāva aiz matiem. Man pār vaigu notecēja asara, bet tēvs jau bija aizgājis.

***

Nelūgtas atkal uzradās atmiņas no pagātnes. Aizdzinu tās prom, lai nesāktu atkal raudāt.

- Piedod, mammu. Es vienkārši izgāju pastaigāt un apmaldījos. - sameloju. Taču tie ija muļķīgākie meli manā dzīvē.

- Apmaldījies Ādažos? - mamma neticēja. Nu, protams, es arī nenoticētu, ja būtu viņas vietā.

- Jā, es laikam tomēr neatceros šo pilsētu tik labi. - taisnojoties teicu un klusībā lūdzos, kaut mamma noticētu.

- Nu labi. - viņa paskatījās uz mani ar šaubu pilnu skatienu.

- Ēdīsi? - sekoja jautājums.

- Jā, būtu labi. - uzsmaidīju un apsēdos pie galda. Mamma nolika šķīvi ar siltām vafelēm. Tās tik garšīgi smaržoja...

Pie mājas mani atkal sagaidīja Lauris. Man gribējās demonstratīvi paiet viņam garām, bet tas būtu pārāk pārspīlēti. Izlēmu labāk vispirms pārliecināties par Elvja vārdu patiesumu un tikai tad kaut ko teikt Laurim. Galu galā, viņš visu pamatskolas laiku bija mans vislabākais draugs. Man galīgi negribējās ticēt, ka puisis varētu būt nodevējs.

- Labrīt, zaķi! - Lauris mani apskāva. Negribīgi atbildēju apskāvienam, bet viņš to pat nepamanīja.

- Čau. - viltoti pasmaidīju un mēs sākām iet uz skolu.

Pie kabineta es eraudzīju Beāti, Alisi un Paulu. Uzreiz piegāju pie viņām, bet man sekoja Lauris. Domās es viņu apsaucu visdažādākajos lamuvārdos. Tieši tagad, kad man vajadzēja, lai viņš aiziet, puisis man neatlaidīgi sekoja un ne mirkli neatstāja vienu ar meitenēm. Radās aizdomas, ka viņš kaut ko nejauta. Nē, tas nevarēja būt.

Tikai dienas beigās es tiku no drauga vaļā, jo viņam bija vēl viena stunda. Cik labi, ka mēs mācījāmies dažādas svešvalodas.

Beidzot man radās iespēja parunāt ar kādu par Lauri. Nolēmu jautāt Beātei, jo viņu atcerējos kā visuzticamāko meiteni. Viņa noteikti nemelotu.

- Beāt, pagaidi. Mēs varam parunāt? - apstādināju meiteni.

- Protams. Par ko? - viņa uzmanīgi jautāja.

- Nu, es te mācīšos visu gadu. Man gribētos iepazīt visus klasesbiedrus, un tāpēc es domāju pajautāt tev, kādi viņi visi ir. - nolēmu jautāt par visiem, lai tas neizklausās pārāk dīvaini.

- Tu gribi lai es pastāstu par visiem mūsu klasesbiedriem? - Beāte neticīgi jautāja.

- Nu jā. - pamāju ar galvu un iedrošinoši uzsmaidīju.

- Labi, tad klausies. - viņa arī pasmaidīja un sāka stāstīt par katru no mūsu klasesbiedriem.

155 0 3
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Ļoti gaidu turpinājumu. Kad būs?
1 0 atbildēt

nākamo daļu

0 0 atbildēt