pagāšā gada lieldienas. - es [a] ar draudzeni [b], un viņas māsu [c] , zīmējām ar krītiņiem visu ko vien iespējams uz asfalta, pie mana ceļa., mēs rakstījām visādus tekstus, es izdomāju ka varētu sazīmēt līķa siluetus, protams, es un b nogūlāmies uz asfalta, un c mums apvilka kontūru. jā, mums bij jautri. /sāka jau krēslot, bišķ tumš./ mēs smējāmies un prieCājāmies līdzi brīdim, kad piebrauca sarkans motoroleris, kaimiņš. viņš bij dzērumā. sākumā viņš mani neatpazina. tad viņš jautāja - Lote? Lote?! Tā esi Tu?! - es trīcoša piegāju viņam klāt.. viņš mani saķēra aiz krāgas, kratīja un bļāva - tu zini ko tas nozīmē?! /vun rādija uz līķa siluetiem / viņš bļāva un kratīja mani, es biju pārbijusies. es atbildēju, jā zinu. viņš - nu?! ko tas nozīmē?! es trīcošā un piesmakušā balsī atbildēju - līķa siluuets.. tas nozīmē ka kāds tur ir bijsi miris. viņš - mani pagrūda, es nokritu, un nobrāzu roku, bet tad es to nejutu. [viņš mani vainoja kāda viņa laba drauga nāvē, itkā es esot izmetusi uz ceļa degošu lelli, un viņš draugs gribēja izvairīties, bet iebrauca stabā un nositās.], viņš man jautāja vai es vēlos redzēt avāriju, es tikai kliedzu nēē, nēē, bet viņš izlikās ka nedzirdēja.. viņš atstāja savu sarkano motoroleru uz ceļa vidus, pats nonāca malā, un teica, TULĪT JUŪS REDZĒSIET AVĀRIJU! es jau biju līdz asarām. es gribēju skriet prom, bet viņš mani turēja aiz rokas, ahh. viņš redzēja ka viņa avārija viņam nesanāks, tapēc viņš teica ka vedīs mani mājās, es teicu ka ar viņu nekur nebraukšu. var teikt tā, ka, viņš vnk mani uzmeta virsū uz sava motorelera. manas draudznees aizskrēja, un viņas 2km attālumā dzirdēja kā viņš bļāva - ATDOD TELEFONU. ahh, viņš man jautāja vai es gribu mirt, ka viņš mani varot nogalināt 5 sekunžu laikā, tulīt pat. es raudāju, biju histērijā, viņš mani aizveda mājās, es biju laimīga redzot māti. viņš teica ka nākamreiz saukšot policiju utml. tad man lika iet uz savu izstabu..
no tā laika es viņu biju tikai redzējusi, nebiju ne sveicinājusies ne tamlīdzīgi.
bet šodien, es gāju mājās, redzēju ka brauc sarkans motoroleris, neievēroju kas pie stūres sēž, bet nu, anyway, viņš piebremzēja, tad es sapratu ka tas ir viņš, viņš teica ka paķers mani līdz mājām, es izzy uzkāpu uz viņa motorolera, viņš man pajautāja, kā man iet, es atbildēju. un tad viņš : "klau, lūdzu piedod man par to reizi! es tev esmu milzīgu atvainošanos parādā! lūdzu piedod" un tā līdz tai vietai kur tas viss atgadījās, viņš visu ceļu man lūdza piedošanu.. bet man kkā bij viegli, man nebija tā sajūta ka es viņu ienīdu.. bij tā, itkā man būtu vienalga, itkā nekas nebūtu noticis..
_______________________________________________________
ja tev kautkas nepatīk vai kā, tad vienkārši vairs nelasi manus rakstus!
vienkārši amn bij pārdomas, varbūt arī jusm tagad būs!
padomājiet par to, kuriem cilvēkiem jums vajadzētu lūgt piedošanu, un kuriem jums ir vērts piedot. 
