Bija vēla vakara stunda , bet pulkstenis vēl nesita pusnakts stundu. Visi jau gulēja tikai es vēl lasīju grāmatu un domāju kā pagāja šī diena. Viss bija labi līdz brīdim , ka dzirdēju kaut kādu dīvainu troksni virtuvē. Padomāju , ka man tas izklausījās tikai , bet skaņa nepazuda. Tādēļ aizgāju uz vecāku istabu un pārbaudīju vai viņi guļ , un vai tas nav kāds no viņiem , kas virtuvē staigā , bet nē! Viņi gulēja saldā miegā. Tādēļ aizskrēju uz savu istabu un tur ieslēdzos , jo kļuva neomulīgi. Domāju ilgi līdz nolēmu zvanīt policijai taču telefonam tika pārgriezti vadi. Es kritu izmisumā , jo nezināju ko darīt. Es nejutos droši kaut vai manas istabas durvis bija aizslēgtas. Es tik ļoti vēlējos uzzināt , kas lejā staigā. Tādēļ es klusi atvēru durvis un gāju lejā pa kāpnēm līdz nonācu gaitenī. Šis gaitenis vienmēr mani ir ļoti biedējis jau kopš bērnības... Es lēnām soli pa solim liku uz priekšu un tad sāka raustīties gaisma. Tad arī viņš parādījās gaiteņa galā un viņš tuvojās ,viņam rokā bija nazis, no kura pilēja asinis. Es sāku kliegt cik skaļi vien varēju. Es skrēju augšā pa kāpnēm ....Kad es ieskrēju vecāku istabā un automātiski ieslēdzu gaismu un redzēju , ka viņi vairs neelpo un bija par vēlu saukt palīdzību viņš jau gandrīz bija klāt...Es ieskrēju savā istabā un aizslēdzu durvis. Tad es pagriezos un ieraudzīju viņu un ieskatījos viņa acīs. Es tajās redzēju-ciešanas , bēdas un nožēlu. Es lūdzos , lai viņš mani nenogalina , bet viņš neklausījās. Viņa dūriens manā sirdī bija liktenīgais un mana sirds beidza pukstēt. Šī bija mana liktenīgā diena...
Tev patiks šie raksti
