“Tu pati taču nezini, ko gribi!” Sindija, dzerot ūdeni un sēžot uz Origo palodzēm, sacīja.
“Es zinu, ko gribu, un tas noteikti nav saldējums.” protestēju.
“Kapēc ne?” viņa noteica. “Zini cik forši, visi satuntuļājušies, a, mēs ejam ar salčukiem!”
“Zin cik forši pasalt?” noteicu, kaut gan pavasaris šodien bija jūtams. Tik neparasti silts un saulains, lai arī sals koda degunā.
“Aizejam uzēst burgerīšus?” viņas sejā bija manāms prieks.
“Ejam!” pasmīnēju.
Pāri ceļam tikām veiksmīgi, bet, kad gribējām ieiet restorānā, kāda meitenīte skrēja no tā ārā un iesita man pa plecu ar durvīm. Es skaļi nolamājos, bet, kad pamanīju viņas tēti, kurš bija muskuļots un ar rēēeālu masu, es uzreiz aprāvos. Šķita, ka, ja viņš man pieskartos, es aizlidotu uz Ķīnas mazpilsētu, kur pārdotu sedziņas ar uzrakstu ‘mcdonald’.
“Āā, re..” Deniss jau smaidīja, kad pienāca mana rindas kārta.
“Pulkstens jau ir pusčetri, takā nekādas brokastis man nevajadzēs..” smagi nopūtos un viņš kautrīgi smīnēja.
“Ko varu piedāvāt?” Deniss atspiedās ar delnām pret galdu.
“Divus čīzburgerus un lielo kolu.” smaidīju.
“Būs!” viņš teica un es no kabatas izvilku piecīti. Iesviedu to viņam plaukstā, it kā tie pieci lati būtu nekas. Pēc tam jutos briesmīgi, ka tā darīju.
Arī šoreiz centos mierīgi aiznest paplāti līdz galdiņam, bet šķita, ka kolas ir sašļunkājušās uz visām iespējamām pusēm.
Atviegloti iekritu mīkstajā krēslā un skatījos uz Sindiju, kura uzsāka jau resnēšanu.
“Labu apetīti!” teicu.
“Paaaaaldies.” viņa pasmīnēja.
“Man jau šitā paika ir piegriezusies!” norūcu.
“Vajadzēja uz picu darbnīcu iet..” Sindija sāka smieties, bet tad apklusa, jo ieraudzīja, ka Deniss tuvojas mūsu galdiņam. Vāāāuv, cik jauki, melni vansi un pelēksas džinsas. Tīri neko.
“Klau, Olīvij..” Deniss iesāka. “..varbūt šovakar kaut kur aizejam?”
Biju šokēta. Un pat ļoti. Mani neviens, nekad nav aicinājis uz randiņu. Vienmēr tā ārā iziešana, līdz tu esi ‘friendzoned’ uz mūžu.
“Jā, protams!” smaidīju.
“Jauki.” viņš smaidīja. “Man sešos beidzas darbs, tad septiņos tepat pie stūra!”
“Sarunāts!” smaidīju.
“Līdz vakaram.” viņš paskatījās uz mani un tad uz Sindiju, kura bērnišķīgi sūca kolu no salmiņa. Varu iedomāties, kā viņa tagad jūtās, kad mani kāds uzaicina uz randiņu, bet viņai jāēd un jādzer pēc iespējas klusāk un neuzkrītošāk. Esmu tik laimīga, kaut arī nezinu, vai vispār gribu iet ar viņu uz randiņu. Laikam par vēlu. Nemāku atteikt.
