Šis stāsts ir par ķēvi kuru sauc Grafija. Nekas no šī stāsta nav taisnība, bet viss ir pašizdomāts ;) Ja būs atsaucība es šo stāstu turpināšu ;)
Grāfija...
Mūsu ģimenei bija jāpārvācas. Protams es par to nebiju īpaši priecīga. Pamest visus savus draugus un es nevarēju pārdzīvot to, ka bija jāpārdod mana mīļā ķēve Grafija un jāpārceļas uz pilsētu. Viņa bija jāpārdod, jo mūsu ģimene bija nonākusi naudas grūtībās. Es ceru ka viņa nonāks labās mājās. Man jau tagat nāk raudiens, kad iedomājos ka viņas vairs nebūs. Nu it kā jau būs bet es viņu vairs nekad neredzēšu.
Mēs jau kravājām koferus. Grafijai jau brauca pakaļ pircējs kurš būs pēc 2 stundām. Es mammai izlūdzos vai varu doties pēdējā izjādē ar Grafiju. Es aizgāju viņu apseglot un mēs devāmies uz ezeru kuram blakus bija kalns. Mēs uzkāpām kalnā. Šeit bija tik skaista ainava! Bija laiks jāt mājās.
Kad mēs bijām mājās es nobučoju viņu pēdējo reizi uz viņas melnā purniņa. Abrauca pircējs. Viņš izkatijās skarbs tips. Man nepatika tas, cik viņš cietsirdīgi ieveda Grafiju fūrē. Man vispār viņš nepatika. Grafija dēļ viņa bija ļoti tramīga, bet viņs dabuja viņu fūrē un aizbrauca prom. Aizmirsu piebilst ka šis vīrs bija ārzemnieks un manai ķēvītei vēl garš ceļš priekšā kāmēr nonāks līdz jaunajām mājām.
Kad pircējs bija aizbraucis mēs beidzām kravāt koferus un braucām uz mūsu jaunajām mājām. Mūsu jaunās mājas atradās Rīgā. Es nevarēju ciest dzīvi pilsētā. Pilsētā ir tik saspiesti, nekādas brīvības un gaiss oda pēc mašīnu dūmiem. Citām meitenēm tas liktos forši pārcelties uz Rīgu, jo tur ir daudz veikali u. t. t. .Bet man tas likās kā murgs, jo man patika lauku svaigais gaiss un milzīgie plašumi pa kuriem varēja lieliski izauļoties ar zirgiem.
Pagāja 2 gadi un man bija jau 16. Es vēl aizvien skumu pēc Grafijas. Es jau gadu trenējos stallī, bet tas nebija tik jauki kā doties izjādēs pa meža celiņiem ar savu zirgu. .
Kādu dienu es stallī kurā es pašreiz jāju satiku šo skarbo vīru. Viņš bija te, jo viņš no šī staļļa gribēja pirkt zirgu. Protams, ka es nekavējoties piegāju pie šī vīra, ssveicinājos un uzsāku sarunu par manu mīļo Grafiju es prasiju kā viņai klājas un viņš atbildēja, ka Grafija vairs nevarēs piedalīties sacensībās. Es viņam jautāju ko viņš ar to domā, un viņš atbildēja : „Vari ņemt savu lopu atpakaļ , man no viņa nekāds prieks nav, ja neatpirksiet viņu par 500, tad es atdošu viņu Gaļas kombinātā, vismaz kaut kādu naudu dabūšu!” Es nesapratu kā viņš var tā runāt un kas noticis ar Grafiju?!
Viņš teica : „Grafijai bija neveiksmīgas sacensībās kurās viņa dabuja kājas traumu un ir kļuvusi ļoti tramīga, nekam viņa vairs neder, pat izjādēm.” Es biju tik nikna uz šo vīru kas nerūpējās par manu zirgu! Es viņam prasīju cik ilgu laiku viņš man dod lai es atpirktu Grafiju. Viņš atbildēja, ka viņš vēl latvijā būs 15 dienas, lai pa to laiku es sakrāju tos 500 Ls. Mana ģimene jau bija kļuvusi diezgan turīga, tāpēc es cerēju ka mamma ar tēti tam piekritīs. Es nikna paprasīju viņa telefona nummuru lai varētu ar viņu sazināties, atvadijos no šī vīra un steidzos mājās. Mamma ar tēti izkatījās labā garstāvoklī. Es pastāstiju mammai par savu sarunu ar šo vīru. Mamma nosākuma bija domīga, bet tad kad viņai es pieminēju gaļas kombinātu viņa piekrita. Tikai man būs ļoti jārūpējās par savu zirgu.
Man pat nevajadzēja šīs 15 dienas lai sakrātu 500 Ls. Es jau 7. dienā pēc sarunas, ar šo vīru sazinājos. Viņš balsī varēja mazliet dzirdēt prieku, jo gaļas kombinātā viņš būtu dabujis mazāk par 500 Ls.
