Piektdienas vakars, rudens apspiests prieks lauzas cauri drumajam liakam, kas pilsetas skatus padara nebaudamus, pat atbaidosus. Nopucetas kurpes rada ritmisku klabesanu sitoties pret samicitajam lapam klato parka brugi. Vins bija viens, bet vinam vairak neviena ari nevajadzeja, vinam patika ta ka ir, vinam patika ka vinu nepazina, vinam patika, ka vins vareja katru reizi but kas cits -uznemejs, arzemju turists, makslinieks vai veiksmigs vecteva mantinieks. Vins lavas plusmai un pielagojas situacijai. Nenoliedzami izskatigs, talantigs un gudrs, perfekts melis un cilveks ar sirdi.
Tumso parka celinu izgaismoja liesma, kas tikko atbrivota izslejas no vina skiltavas un atri vine apvija cigaretes galu, dzils elpas vilciens un par Kurta svaigi skutajiem vaigiem parslideja biezi tabakas dumi. Kurts nesmekeja, bet Davis gan. Kurts savos telos iejutas pilnigi un neizgaja no tiem lidz bridim, kad tas bija pavisam drosi. Pie kluba ieejas vins nometa smeki, paspieda masiva apsarga roku un apejot rindu uzsmaidija kadai meitenei, kas staveja rinda.
- Piedod, ka nokaveju, vina ir ar man.
Vins uzsmaidijs apsargam, aplika roku ap izbrinitas meitenes pleciem un ieveda to kluba.
-Vai mes butu pazistami?
Meitene izbrinita jautaja vel ar vine nesaprotot situaciju.
-Neesam gan, bet man skiet, ka izglabjot tevi no stavesanas rinda esmu vismaz pelnijis uzzinat ka tevi sauc.
Davis smaidija izstiepies roku sveicienam.
- Elizabete.
Meitene atbildot uz sveicienu atteica, un novilka meteli. Vina bija nedaudz jaunaka par Davi, terpusies gadalaikam nepiemerota kleitina ar nepisaknotiem aksesuariem. Davis ir perfekcionists un snobs, tapat ka Kurts. Viniem si meitene neintereseja. Pirms Elizabete paspeja ko bilst Davis pieklajigi atteica:
-Jauku vakaru, es nu iesu.
Un pagriezies devas ieksa cilvekos, kas muzikas parnemti vienmerigi supojas tas ritmos. Davis seit pazina lielako dalu cilveku, vins seit jutas ka maas un tas vinam patika, tas lika justies drosi un lava bivak rikoties. Ka katru nedelas nogali vins apstajas pie bara, paspieda barmenim roku, parmija dazus vardus un nopetija apkartni. Barmenis zinaja, ko dzer Kurts un tas gandriz viemer sakrita ar vakara tela gaumi, lai gan ir bijusi iznemumi, kad Kurta iemiesojas rupjsh alus dzerajs, vai skandinavu nekustamo ipasumu brokeris, kas dzera tikai degvinu. Panemis savu dzerienu vins nostajas ar sanu pret baru, lai varetu turpinat sarunu ar barmeni un, lai redzetu labak, kas notiek apkart.
-Ooo... Kurts, kadi cilveki, simtu gadus neesam tikusies, kur biji pazudis
Kads liela auguma jaunieties partrauca izradi, ko speleja Kurts. Tai pat bridi Davis izgaisa, jo satiktais jaunietis bija Kurta sirds persona, viens no retajiem cilvekiem uz ko Kurts tiesam palavas, vinu sauca Andrejs. Brangais puisis bija draugs, kura del varetu ari galvu nolikt un Kurts sadus cilvekus loti augstu noverteja, savukart sie dazi cilveki loti augstu noverteja Kurta atklatibu.
-Vecit mums ir dik daudz ko parrunat, klausies... A ne, paga, davai sotinus. Cik? Davaj barmen salej mums kadsu 6 sakuma.
Andrejs izvilka savu nobruzato maku, kas plisa no saburzitajam banknotem, Andrejs bija pretstats Kurtam, un nolika uz galdu sanurcitu piecdesmit latu banknoti.
Kurts zinaja, ka sis vakar iegrozisies savadak ka bija planots. Muzikai skanot un gaismam zilbinot un parnemot cilvekus Kurts ar Andreju bija iztuksojusi jau gandriz divas pudeles degvina un alkohols lika par sevi manit.
Acis radija miglainu bildi, kajas vairs neklausija un vesalais saprats bija zudis. Kaut kadas meitenes, kaut kadi kokteili un taksis...
Trauku skindona un brokastu smarza, neaprakstams sausums mute un galvassapes. Atverot acis skatam paveras bezgaumiga lustra, beisas tapetes un istaba, kas par laimi atgadina meitenes istabu. Kurta seja pavideja smaids un vins ar sapem galva piecelas sedus. Vins bija kails, drebes salocitas staveja uz rkesla pie rakstamgalda, kas bija nokramets ar visadiem meitenu niekiem un kosmetiku. Aiz loga bija redzamas daudzstavu majas un dzirdams tramvajs.
-Tatad esmu kaut kur netalu no centra.
Kurts nodomaja. Atradis savas apaksbises vins tas uzrava kajas un sekoja skanai, kas naca no virtuves. Samiedzis acis vins virtuve ieraudzija sievieti, kas terpusies zida halata, ar matiem sanemtiem cope gatavoja kafiju. Vins pielavijas tai no muguras un censoties slept savu atminas zudumu iecuksteja vinai ausi:
-Labrit!
Un pavisam viegli noskupstija vinu uz kakla. Meitene pagriezas satrukusies un nedaudz saraustita balsi atbildeja:
-Labrit, sedies ludzu.
- Vina bija skaista, tas bija vinenozimigi, bet vai vakar vina neizskatijas nedaudz jaunaka? Un vai tiesam vinai bija tumsi mati?
Kurts pratoja. Vins nopetija kartigi savu jauno draudzeni un smaidija, sads iznamuks vinam dereja.
-Vakar gan bija traka ballite, ne?
Kurts censoties salauzt klusumu ierunajas.
-Ja, laikam gan.
Velarvien satraukta atbildeja skaista majsaimniece.
-Man patik tavas kajas, labi, ka halatins ir iss, kaut gan vins varetu but ari vel isaks.
Kurts nespeja noticet tam, ko vins tikko pateica, bet nu alkohols nebija atstajis vina organismu, tapec drosme pati lauzas lauka.
- P-Paldies!
Vina nostostijas un pieversas atpakal brokastim, censoties neskatities uz izskatigo jaunieti, kas terpies baltas apaksbikses sedeja atspiedies pret sineu, salicis kaju par kaju, centas nedaudz apslept savu piebrieduso locekli. Kurta seja videja stulbs smaidins un neliela eiforija no alkohola, kas vakarnakt tika izdzerts.
Labsajutu un smaidu no Kurta sejas nodzesa izbrins. Peksni koridori atskaneja durvju rokaturis un cik pec skanas vaeja noprast no vannasistabas virtuve ienaca vel kada jaunskundze, jaunaka un ar blondiem matiem, krietni lidzigaka tai, ko pa milgu atceras kurts no vakardienas.
-Labrit Kurt, emm... Mammu, tas ir Kurts, skatos laikam esat jau iepazinusies. Kurt ta ir mana mamma - Beate.
...
