local-stats-pixel fb-conv-api

Pārmaiņas pēc (34)1

134 2

Lai jums jauks vakars mīļie. :)

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-33/734645


Sāku lēnām atgūties no sitiena. Attēls, kas bija manā priekšā joprojām kustējās, un nebija vienmērīgs. Smiekli bija aprimušies. Gribēju piecelties, taču sāns no sāpēm man apgrūtināja to.

Par spīti tam, ka es šeit atrados neviens nepievērsa uzmanību. Es pat neskatījos uz to sievieti, kura mani pagrūda. Es nevarēšu paciest šādu vai tamlīdzīgu attieksmi.

Ar lielām grūtībām un centību es uzrausos kājās. Nostāvēt bija grūti, jo sāns smeldza sāpēs. Šķita, ka tulīt saprukšu uz līdzenas vietas, bet es nevarēju to ļaut sev izdarīt. Man jātiek no šejienes prom.

- Atveriet durvis! Steidzami atveriet! - knapi piegājusi pie durvīm uzsaucu, droši vien mana balss izklausījās neizteiksmīgi, bija jākliedz skaļāk, un nedomāt par to, ko par mani tagad apspriedīs šīs sievietes.

- Neviens neatvērs. - tā pati sieviete, kas mani šeit kārtīgi apkaunoja ieteicās. Atkal no viņas atskanēja šie smiekli, kurus es jau dzirdēju pirms tam.

- Atveriet tās sasodītās durvis! - kliedzu vēl stiprāk cik varēju. Es ignorēju, to ko teica šī svešā sieviete. Man ir jānobloķē visi viņas teiktie vārdi, man ir jātiek prom no šīs kameras.

- Šī meitene gan sasparojusies. - svešiniece pienāca man klāt, un ieskatījās manās acīs.

L- Veriet vaļā, vediet mani laukā! - triecu dūres pret sienu. Neveiksmīgi, tikai mana roka palika sārtāka ik katru brīdi, kad situ to pret šīm dzelža durvīm.

- Netērē spēkus meitenīt. - tā pati sieviete teica. Smiekli bija aprimuši. Tagadsievietes nopietni skatījās uz manu darbību. Es negribēju ticēt, tam, ka man neizdosies tik laukā.

- Man... man vajag tikt ārā no šejienes, man nevajadzētu būt te. - pēc šī teikuma pieliku mutei priekšā roku, es biju pateikusi par daudz.

Es tagad sevi klusībā lamāju par savu bērnišķīgumu, man te neviens nepalīdzēs, te katra maizes rika būs jāizcīna godam, pēc manām domām.

- Visi te ir bez vainas. - zināju, ka šajos vārdos svešiniece lietoja apslēptu sarkasmu. Man vajag tikai piezvanīt Hlojai un viss.

Es gribu tikai pazvanīt Hlojai un uzzināt vai viss ir kārtībā. Meitene nezin, kur es tagad esmu. Man vajadzēja visu izstāstīt viņai.

- Man vajag tikai piezvanīt. - nopūtos un vēlreiz paskatījos uz durvīm. Vai nu tās ir jāizlauž vaļā vai nu jāpārkliedza visa sava balss, lai kāds sadzirdētu mani.

- Pazvanīt? Tas tev būs jāmoka savas balssaites, vai arī jāgaida līdz rītam, uz brokastu atnešanas laiku. - sievietes saprotošais gars atklājās, varbūt nemaz neizskatās tik ļauni kā man likās? Tāpat tas sitiens sāpēja.

- Kas te par klaigoņu? - ieskatījos nelielajā lodziņā un sastapos ar apsarga skatienu. Mani galu galā sadzirdēja.

- Man vajag piezvanīt. - notēloju lūdzošu skatienu, lai mani uzklausītu.

- Nē. - apsargs jau vēlējās vērt lodziņu ciet, bet es aizliku priekšā roku. Viņam vajadzēja mani uzklausīt, neviens nesaprot to, ka esmu šeit tikusi nejauši. Dēļ Džozefa, tā riebekļa.

- Tikai vienu zvanu, tas ir ļoti svarīgi. - asaras apklāja manu seju man nejūtot. Es nevarēju teikt iemeslu, jo tas būtu par daudz teikts.

- Labi, tikai ātri. - apsargs negribīgi nopūtās, un attaisīja šīs durvis. Man vajag uzzināt, vajg izstāstīt visu Hlojai.

Apsargs aizveda mani līdz kādai parastai telpai. Redzēju, ka tajā atradās galds pie kura bija melns parastais telefons.

- Dodu piecas minūtes laika. - apsarga stingrā balss manī pamodināja rosības garu. Bija pavisam maz laika. Ir jārīkojas pēc iespējas ātrāk.

Dzirdu kā šo telpu aizslēdz un es palieku viena, visu izšķirs viens telefonzvans. Stipri satvēru tālruni. Ar drebošiem pirkstiem spiežu katru Hlojas tālruņa numura ciparu. Es baidījos no sliktākā. Es cerēju, ka viss ir labi.

- Hloja? Tu esi te? - pēc dažiem pīkstīniem Hloja man atbildēja, jutu dažādus elpas vilcienus no viņas puses.

- Lī! Ak Dievs, es pati nevaru aptvert to, kas tikko notika. - draudzenes balss mani stipri šokēja, šķita, ka viņa tagad skraida no vienas mājas gala uz otru.

L- Kas? Ar Robertu viss ir kārtībā? Viņš ir ar tevi? - es neelpoju kā agrāk. Es nepārdzīvošu, ja kaut kas būs noticis. - Saki, jums ir viss kārtībā?

- Marks... viņš aizveda projām Robertu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-35/735164

134 2 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Super! Gaidu turpinajumu emotion
0 0 atbildēt