Pārgudrs gudrojums4

Vai jūs ticat ģimenēm bez striediem? Un pasaulei bez kara?
Mēs ejam pa apli un kāpjam uz tā paša grābekļa atkal un atkal... Bet varbūt nemaz nav grābekļa. Varbūt tas ir tikai cikls.

Katra varoņa fanu klubs ir tikai pakaļskrējēji. Cilvēki, kuri par vieglāku uzskata piekrist, nevis domāt. Tas vai aitu bars seko labam vai sliktam ganam ir tikai nejaušība. Cilvēks, kuru ietekmē propoganda, vienā mirklī var kļūt no samārieša par slepkavu.
Tātad- varoņi ir izskaužama suga? Varbūt. Bet izmirstoša? Nekad.
Būsim reālisti- nu nepienāks tādi laiki, kad cilvēki vairāk sludinās savus uzskatus, vairāk ieklausīsies citos un katru dienu ''sagremos'' noteiktu daudzumu informācijas, lai spētu nemitīgi uzturēt svaigu savu skatījumu. Jo tas ir ne tikai apgrūtinoši un laikietilpīgi, bet arī nestabili. Ja tu iegaumē kāda nostāju, pats to neizprotot, tad automātiski šai idejai apvelc rāmi. Iekšpusē viss ir skaidrs, ārpusē ir skaidrs ka nekā nav.
Savukārt doma ir atvērta, un daudzpunktes -daudziem liekas sasodīti kaitinošas.

Un tā mēs ejam pa apli.
Mēs noslīdam līdz zemākajam emocionālajam punktam. Un tad radām emocijas.
Uzupurēšanās, anarhija, izmisums. Tam visam klāt vēl līdera zaudējums, cilvēka cietajā čaulā izrauts caurums, pa kuru plūst iekšā apkārtējā pasaule- bez cenzūras un izskaistinājumiem.
Varoņi un aitas, darba zirgi un atsaldētie, visi griežas kopējā katlā, bezjēdzīgām dzīvēm rodas jēga, savi vai pieņemti ideāli- tas tomēr rada sprādzienu. jo citi domā ar galvu, citi ar sirdi (citi ar abiem, citi ne ar vienu), bet tas viss liek iekustēties, izrauties no rutīnas, rīkoties.

Cilvēks var būt dzīvs tikai tad, ja apzinās nāves klātesamību.
Atriebība, mīlestība, bailes nokavēt, bailes zaudēt, bailes, bailes, bailes, drosme...

Dievs radīja mīlestību, cilvēks radīja ciešanas.
Esmu pamanījusi, ka cilvēki tās rada pat apzināti, ja to trūkst. Bet karā? Tavu laimi- tās tiek pasniegtas uz paplātes.

Tātad- ja nemākam mīlēt pietiekami stipri, lai novērstu emocionālo deficītu, ir jācieš. Vai tas būtu trešais grābeklis? Sabiedrības izlolotu nenormālo nekad nav trūcis, kāds vienmēr būs gatavs radīt katastrofu un haosu.
Vai arī, atradināsimies no emocijām vispār! Jā, vara, vergturu civilizācija, čipi smadzenēs. Sēdi kartupeļu vagā, vai ruksim pie astes un ne bū ne bē.
Un pats skumjākais- kāpēc doma par vienkāršu mācīšanos mīlēt šķiet visnereālākā? Un piedevām- kā mēs nevaram teikt, ka mīlam sevi un citus, ja par sevi un citiem nemaz nedomājam?
Tieši tik banāli.

Tāāāāāāāks, ja kāds tik tālu ticis, varu nomierināt- drīz būs galā
Vēl tikai iepazīstināšu ar savu pēdējo atziņu- ja uzspiežam citam savu viedokli, mācām viņu nedomāt. Ja tas ieilgst, otrs kļūst neaizsargāts pret apkārtējās pasaules stereotipiem, savtīgiem piedāvājumiem un daiļrunīgiem idiotiem. (tādēļ īsti nepedagoģiski jāsaka, ka turpmāk atcerēšos, ka dažkārt tomēr jāļauj tā roka apdedzināt)
Mīļie cilvēki, neļaujiet otram norīt jūsu pasniegto cepumu nesakošļājot! (Un ar cepumiem vispār uzmanīgi- cukurs un baltie milti rada aizcietējumus.)
Tādēļ, ja redzat kādu tā vienkārši stāvam un tēlojam dārzeni, iesperiet pa pēcpusi (no manis, protams). Varbūt vismaz palauzīs galvu- kāpēc...


Jauku dienu
Krista Anna