Sveiki/čau! Spokos sēžu bieži, bet piereģistrējos tikai šodien (ilgi meklēju, kur var pievienot rakstu 
) Mans pirmais nopietnais stāsts, komentējiet un vērtējiet, no kritikas nebaidos.
Vakarnakt es spokos izlasīju kādu rakstu, kurš man deva tādu pamatīgu vielu pārdomām. http://www.spoki.lv/foto-izlases/Es-esmu-mulkejeb-vins-ir-maniaks/558596
Un reāli, lai cik sekli tas neliktos, es saskatīju kādu līdzību ar sevi…Bija laiks, kad man visu laiku vajadzēja kaut kādu action, es nevarēju ilgi izturēt mierīga cilvēka klātbūtni.
Sākumā viss bija ok, bet tas man sāka mākties virsū domas: “Bļin, kas ar viņu? Kāpēc viņš vienmēr ir tik neciešami mierīgs?” Un es sāku meklēt kādu kašķi, bet šis cilvēks nereaģēja…Viņš mani pieņēma tādu, kāda esmu, bet es ar viņu spēlējos! Es varēju jebkurā brīdī viņu rupji atšūt, bet viņš uz mani joprojām cerēja. Tas bija tik egoistiski, ka tagad ir kauns atcerēties.
Patiesību sakot, tā ir diezgan nesena pagātne. Bet tagad manā dzīvē ir ienācis cilvēks, par kuru man jāpacīnās, vairs man neviens kaklā nekaras, un es uzskatu, ka esmu mainījusies. Es viņam nekad nevarētu pateikt kaut ko tādu, ko esmu teikusi iepriekšminētajam puisim, es to vienkārši nespētu, jo man pret viņu ir pavisam savādāka attieksme. Viņš ir puisis ar savu galvu uz pleciem un pa neilgu laiku jau ir iekarojis manu cieņu un uzticību. Es vairs neesmu tik rupja un asa, kā agrāk. Viņa dzejoļi ir brīnišķigi un viņam ir lieli nākotnes plāni. Skumji, bet mans viņš ir tikai nomoda sapņos.
Tāpēc, meitenes nemeklējiet drāmu un esat laimīgas par to, kas jums ir, jo kādu dienu jūs varat pazaudēt visu!
