Šodien prātā ienāca doma par savu nākotnes mīlestību, par puisi, ar kuru es kādreiz būšu kopā un pavadīšu savu laiku. Šadas domas man prāta nāca tādēļ, ka vakar bija Valentīndiena, bet man nācās mājās sēdēt vienai uz skatīties ar saraudātām acīm kā Leonardo di Kaprio nogrimst okeāna dzelmē.
Tā nu es sāku domāt. Mēs, meitenes, taču gribam sev simpātisku, muskuļainu, par sevi garāku un labā formā vīrieti, vai ne? Neviena īpaši negribētu satikties ar īsu aptaukojušos veci.
Bet tad es sāku domāt dziļāk. Vecums (gadu starpība), garums, svars- šie visi ir tiki skaitļi, tikai cipari, kas ir mūsu galvā. Es īsti negribētu sevi izskatīgu, bet neaptēstu puisi. Vai tad vispār ir svarīgi, kā tu izskaties? Vai tad galvenais nav tas, ka tu esi ar kādu kopā, ka tu jūties labi esot blakus šim cilvēkam, ka šis cilvēks var tevi uzmundrināt? Vai tad visi nav pelnījuši mīlestību?
Atbildi mēs visi zinām. Atbilde ir- jā!
Bet nepārprotiet mani, es netaisos sākt satikties ar vīriešiem, kuri ir vecāki par mani 20 gadus vai arī ar tādiem, kuri ir aizdomīgi tipiņi uz ielām, nē, nemaz ar ne.
Mana doma ir tāda, ka es ticu mīlestībai, ka tā atnāks un to, ka mani iemīlēs kāds, bet vārbūt ne gluži tas cilvēks, ko es gaidīju. Es ticu liktenim un patiesai mīlai, lai arī kāda tā patiesībā būtu. :) Mēs visi gribam būt mīlēti un mīlēt paši, mēs katrs esam pelnījuši mīlestību, jo mēs visi esam cilvēki un negribam būt vieni. Mums katram ir otra pusīte, tikai vajag viņu atrast. Nevajag sēdēt mājās tumsā cerībā, ka tavs sapņu princis/princese atbrauks pats/i no sevis. Katrā lietā ir maģija un kaut kas tāds, kam ir spēks. Un, manuprāt, mīlestība ir lielākā maģija, ko es jebkad savā dzīvē esmu jutusi. Mīlestība- tās ir alkas būt ar kādu kopā vairāk par visu, kas tev ir un pieder.
