Neviens to nevar precīzi pateikt, bet visi to pazīst.
Šis jēdziens izraisa visdažādākās emocijas no neizsakāma prieka līdz asarām, jo visi jūt, ka bez mīlestības nav iespējams dzīvot, un tāpēc tiecas pēc viņas. Viss negatīvais cilvēkā ieplūst, ja nav mīlestības, arī slimības.
Daudziem iedomājoties par šo vārdu, pirmais acu priekšā parādās - mīlestība, pret vīru vai draugu, tad bērnu, arī vecākiem, savu nodarbošanos, dabu utt.
Bet vai Jūs esat iedomājušies, kurš ir vis mīļākais, vis dārgākais pasaulē????
Tas mums ir katram. Un tas ir tas vienīgais un patiesais, kas Jums nemelo, kas Jūs mīl, kas vienmēr saka taisnību, kas cenšas pateikt priekšā - neej, nedari- būs slikti, tas, kas priekšā pasaka, ka tas cilvēks Tev var nodarīt pāri...mūc, tas ir tas, kas visvairāk pārdzīvo par mums un ar dažādām metodēm cenšas mūs mācīt.....viņš mūs mīl vispatiesāk, kā vien tas vispār var būt...Un viņam mēs darām visvairāk pāri, neklausām, spīdzinām, nemīlam.....
Izklausās muļķīgi, kā pret kaut, ko tādu, var tā izturēties......Var...un tas notiek katru dienu....
Mīļie, tas ir viņš....KATRA PAŠA ĶERMENIS.....
Vnk padomājot klusībā, pacentieties atcerēties, cik bieži šajā dzīvē Jūs esat nodarījis viņam sāpes vai ļāvis to darīt citiem, pakļaujot bezjēdzīgiem pārbaudījumiem, upurējāt -zobus sakodis dusmās, iztēlojoties sevi par mocekli, lai panāktu savu....
Savu auto Jūs sargājat, māju tīrāt, dārzu ravējat utt.bet pret savu ķermeni izturamies, kā pret īpašumu, kurš nekur nepazudīs....
Kā jūs domājat, vai viņš spēs Jūs mīlēt arī tālāk? Diemžēl nē. Tas nolietojas, salīkst zem smaguma nastas, bet tomēr vēl cer, jo maza dzīvība vēl tajā ir, jo Jūs vēl elpojat, viņš gaida, kad Jūs sāksiet sevi mīlēt....kad Jūs sāksiet mainīt savu domāšanu, beigsiet visus vainot, čīkstēt par to, ka Jūs nemīl...gaidīt no otra, neko pretī nedodot, savu neveiksmju dēļ nīst savus tuvākos, dusmoties, ka Jums nekas nesanāk, strādāt darbu, kuru Jūs ciest nevarat, baidoties kaut ko mainīt savā dzīvē.
Katru dienu Jūs raudat un gaužaties, par to, ka viss ir noriebies. Baidāties būt nemīlēti, neatzīti un nesaprasti....un tad ar visām varēm cenšaties darīt visu, lai pierādītu, ka Jūs esat labs un ja es izdarīšu kādam pa prātam, mani taču mīlēs un cienīs.....
Un tā tas drūmais ceļš turpinās, kamēr nesalaužam kāju, saslimstam ar vēzi, sirds slimībām utt. to sarakstu var turpināt ilgi un gari.....Bet nesaprotam jau galveno, ka tas ir dvēseles kliedziens caur asarām, kura nemāk mums neko pateikt vārdiem....tā tādā veidā runā caur mūsu ķermeni....noliekot uz gultas, lai Tu padomā, ka dari un ko domā.....
Viss ko mēs saprotam, izdzīvojam un pārmainām šajā dzīvē, veidos mūsu nākamās dzīves fonu....
Visu to slikto, ko dod mums ikdiena...ir katra dvēseles skola, saprotot to, izdzīvojot un piedodot, mēs augam...bet tie, kas katras grūtības sākumā palien zem segas raudādams un žēlodams sevi....''kāpēc man tas viss, ko esmu tādu izdarījis''......tikai paildzina nelaimju ceļu, jo tā situācija tāpat atkārtosies, arī nākamajā dzīvē, tik ilgi, kamēr Jūs to neizpratīsiet....
Ir ļoti grūti mūsdienu visnotaļ materiālo cilvēku piespiest domāt, jo sabiedrība ir iepotējusi- iet, neskatīties, nedomāt...kamēr krīti....un tas jau vairs nevienu neinteresē, tavā vietā nāks nākamais....
Tādēļ daudzi, neredzot izeju un dzīvojot patstāvīgās bailēs par visu, slīcina to visu alkaholā vai narkotikās.....pārvēršot ikdienas bailes-hroniskās...kuras valda pār cilvēku un neļauj viņam attīstīties tālāk, tās izraisa protesta, naida un pretošanās jūtas. Pēc bailēm nāk naids...un tas cilvēku iznīcina....
Mīļie cilvēki, apzinieties, ka visas emocijas-sliktas vai labas, nes sevī enerģiju un enerģijai ir apziņa, un tas nozīmē, ka ķermenis Jūs dzird...Bailes un neziņa, nav ieradušās, lai Jūs mocītu, Jūs paši tās uzņemat sevī. Tās ierodas, lai Jūs mācītu. Viss tas, ko Jūs sevī uzņemat ir vajadzīgs, lai Jūs mācītos un kļūtu gudrāki...
Dzīve ir taisnīga, tikai mums jāsaprot dzīves likumi!!!!
Pamēģiniet, kaut vienu dienu nodzīvot savādāk, kā citas...ieskatieties sevī, nemelojot sev atzīstiet, kas Jums nepatīk, kur Jūs neietu, ar ko netiktos, kuram labprāt pateiktu, ko domājat, ko mainītu, ko neesat iesākuši darīt - baidoties no apkārtējo viedokļa, cik bieži jūtaties vainīgs ne par ko, cik bieži, esat baidījies riskēt un sapratis, ka tā bija liela kļūda, vai esat kādam mīļam un tuvam cilvēkam pateicis, tāpat vien kaut ko labu, vai esat sevi paslavējis, kaut vai par sīkumu, ko esat izdarījis, vai esat piegājis pie spoguļa un tā vietā, lai kritizētu trūkumus– sev pasmaidījis un teicis, ka mīlat sevi?????
Ja kaut vienu no tām lietām Jūs atzīsiet, mainīsiet vai izdarīsiet, tas vairos ticību sev, prieku un mīlestību, par to, ka uzdrošinājāties. Jo enerģija, kas nāks no Jums, mainīs sajūtas, notikumus, apstākļus un iepriekšējās problēmas, domas, bailes Jums liksies MAZĀKAS...
Piedosim, atvainosimies citiem, atbrīvosim bailes, pasmaidīsim - saulei, mēnesim, zvaigznēm visam, kas ik dienas ir mums apkārt, bet, ko neievērojam.
Dzīve ir nemitīga kustība, šī diena nav tā pati, kas vakarējā, tā uz visiem laikiem aizgājusi aizmirstībā un atstājusi pēdas, kuras atcerēsieties ar labu vai sliktu nospiedumu....to slikto – notīriet piedodot, lai vairs netraucētu tālāk dzīvot.....un ejiet uz priekšu, bez asarām un rūgtuma.
Nozīme ir ticībai, cerībai un mīlestībai ....un Jūsu siltajiem sirdspukstiem, jo tie ir vislielākā vērtība......TU DZĪVO!!!!!!!
Lai cik garš uz šīs zemes ir mūsu ceļš, tas nav ne sākums, ne gals!!!!
