Sveiki. Mans pirmais raksts. Vēlējos Jums šo to pastāstīt, kas ir manās domās.
Sēž jauns vīrīties pie aukstas krāsns, drēgns ziemas vakars, auksta izstaba, izsalkuma sajūta viņu jau pārmāc daudzas dienas. šis jaunais vīrities ir pazaudējis darbu un nav ne mazākās sajēgas, kā turpināt dzīvi tālāk. Kad jau visi varianti ir izmēģināti, atkliek mazliet padomāt, kāda būs jēga viņa nākotnei.
Darbs nav, siltais ēdiens nav, ko ielikt vēderā, sasildīties nav kur un domas ir tik aukstas, ka tās sastindzinājušas viņa dvēseli.
Domādams par to, ka nekas vairs viņam nav palicis, viņš saprot, ka vairs Sevi nemocīs un pieliks punktu Sevis spīdzināšanai. Vēl tikai padomājis, ka viņš novēl tiem cilvēkiem, kuri par viņu nepadomāja ne kripatiņu, par turīgajiem valsts vīriem, kuri zog viņa naudu un ēd viņu dzīvu, par to, ka ir tādi daudzi cilvēki, kā viņš, bet nu jaunais vīrietis nebija pārāk stiprs un padarija Sev galu.
Gribēju pateikt to, kad padomāsim par dzīvi, par tiem, kam tagad klājas slikti, kam nav ko ēst, pat dažiem, kur dzīvot.. Par to, lai valsts vīri, padarītu mūsu skaisto valsti labāku un par to, lai nenotiktu šādi gadījumi.
Tā kā šis bija mans pirmais raksts, kurā gribēju izpausties, nenosodiet man pārāk un ceru, ka patika.
Paldies jau iepriekš. :)
