Reiz es domāju kad nebūšu viena no tām meitenēm kas dēļ neveiklas mīlestības ņems un iegrims depresījā... Tā es reiz domāju , bet ar gadiem ejot es pati sāku saprast kad maza es sev meloju par daudz ko . Es sev solīju kad neļaušu nevienam zēnam sevi sāpināt , es maldījos . Es sev apsolīju kad nebūšu nekāda naivā meitene , atkal jau meli . Var teikt tā , viss ko es sev teicu , solīju un apzvērēju , bija meli , lieli lipīgi meli . Asaru pēc asaras esmu birdinājusi visu viņu dēļ . Man nav vairs kam uzticēties . Vecākiem es jau tā neko nesaku , kur vēl ko tādu stāstīt , nav man nevienas tādas draudznes kurai es spētu uzticēt ko šādu . Brīžiem ir tāda tada sajūta kad visa pasaule ir pret mani , gribās paņemt kādu asu priekšmetu un iedurt sev . Just to visu pēdējo reizi u viss . Bet nē , es nebūšu tāda , es turēšos , es turpināšu cerēt kad viss drīz nokārtosies . Lai gan ar katru dienu tā cerība zūd , es turos . Es nepadošos , nejau tik ātri ...
Tev patiks šie raksti
