Tipiska leģenda par vampīriem skan apmēram šādi: mirušais, kurš pēc nāves pārvērties vampīrā, pieceļas no kapa un atgriežas savās mājās, alkstot tuvinieku asiņu. Savas dzīves laikā es biju sastapusi tikai vienu vampīru, kurš bija uzbrucis savai ģimenei – Lūkasu. Uzklausījusi viņa stāstu, es sapratu kāpēc.
"Es piedzimu 1660. gadā..."
"Atvaino, ka pārtraucu," es steigšus iestarpināju. "Bet tu taču esi dzimis lielās netīrības laikā."
Viņš iesmējās.
"Un tevi ārkārtīgi interesē, kā cilvēki tolaik dzīvoja, vai ne?"
"Jā!" es iesaucos. Manās acīs dega ziņkāres liesmiņa.
"Varu pateikt, lūk, ko – ja kādam liekas, ka šodienas lielpilsētas ir ļoti netīras, viņam derētu redzēt, kādas tolaik izskatījās Eiropas lielās pilsētas. Ar cilvēkiem nebija labāk. Par personīgo higiēnu toreiz bija ļoti īpatnēja izpratne. Mazgāšanās bija procedūra, kuru tika ieteikts veikt vien pāris reižu visas dzīves laikā, citādi bija risks saķert kādu riebīgu slimību." Viņš sirsnīgi iesmējās. "Toties smaržu tirgotāji lieliski nopelnīja. Tolaik modē bija sauklis „netīrā miesā vesels gars.”"
Es biju lasījusi par 300 gadus ilgo lielās netīrības laikmetu Eiropā, kurš beidzās tikai ap 1800. gadu, bet vienmēr bija interesanti pārrunāt vēstures periodus ar tiem, kuri bija tajos dzīvojuši.
"Ja reiz sākām par to runāt..." Lūkass turpināja. "1666. gadā Londonā notika Lielais ugunsgrēks. Pats tur klāt nebiju, jo, pirmkārt, mana ģimene nedzīvoja Londonā, bet gan vienā no Anglijas grāfistēm, otrkārt, pat ja būtu dzīvojusi, diez vai degoša pilsēta būtu skats, kas jāredz sešgadīgam bērnam, bet par ugunsgrēku man pastāstīja kāds radinieks. Ugunsgrēks nopostīja lielu daļu Londonas, jo pilsētā tolaik bija koka apbūve, aizsāka ugunsdzēsības dienestu izveidošanos un apturēja mēra izplatību, jo ugunsgrēkā sadega daudzas žurkas. Ak jā, un vēl toreizējais Londonas mērs uz visiem laikiem iegāja vēsturē ar vārdiem „to jau pat sieviete varētu apdzēst ar saviem mīzaliem.” Acīmredzot brīdī, kad viņam paziņoja par notiekošo, liesmas vēl nebija sākušas pārāk izplatīties."
Nu jau smējāmies mēs abi. Pēc tam uz brīdi iestājās klusums un Lūkass atgriezās pie sava sākotnējā stāstījuma.
"Tātad, es piedzimu vienā no Anglijas grāfistēm un tur arī uzaugu. Es biju jaunākais no trim dēliem. Kad man bija 15 gadu, no slimības nomira mana mamma. Divdesmit piecu gadu vecumā zaudēju arī tēvu. Tēvs man un brāļiem atstāja prāvu mantojumu. Es saņēmu mazāko daļu, kas man likās gluži pareizi, jo biju jaunākais. Tomēr izrādījās, ka pēc tēva nāves manai daļai nāca klāt arī manta, kura reiz bija piederējusi manai mātei, tādēļ visvairāk saņēmu es, nevis mani vecākie brāļi. Viņi nebija ar to mierā. Strīdi sekoja viens otram un brāļi pastāvīgi mēģināja man ieskaidrot, ka esmu saņēmis par daudz. Viņiem likās negodīgi, ka visa mūsu mātes manta bija tikusi man, galu galā, vai tad mēs visi nebijām bijuši viņai vienlīdz tuvi? Mani šie strīdi bija tā nogurdinājuši, ka biju ar mieru daļu savu īpašumu atdot viņiem, bet tad manī pamodās spīts – kādēļ man vajadzētu atdot brāļiem to, kas bija mans?" Lūkass ieturēja nelielu pauzi. Es zināju, kas tūlīt sekos – viņa stāsta smagākā daļa. "Kādu vakaru viņi ieradās manā mājā. Es dzīvoju viens un visi kalpotāji jau bija saņēmuši atļauju doties pie miera. Es jutu, ka nekas labs nav gaidāms, bet nenojautu, kāds neģēlīgs nodoms brāļiem padomā... Kamēr es strīdējos ar vienu no viņiem, otrs nemanāmi aizslīdēja man aiz muguras un ietrieca mugurā nazi. Dūrienam sekoja vēl vairāki. Es nokritu uz grīdas un dzirdēju brāļu ņirgas. Tas arī ir pēdējais, ko atceros no savas cilvēka dzīves. Kopš tā laika es nicinu tos, kuri vērpj intrigas un uzbrūk no aizmugures. Kad uzmodos no kapa, biju pilns rūgtuma un naida. Es kāroju tikai vienu – atriebību. Es devos atpakaļ uz savu māju, pieņemot, ka vismaz viens no viņiem būs tur ievācies. Tā arī bija. Es atvēru mājas durvis un ieraudzīju vienu no brāļiem kāpjam lejā pa kāpnēm. Viņa seja pārvērtās vienā mirklī – pašapmierinātību nomainīja izbrīns, izbrīnu nomainīja bailes. Viņš mēģināja bēgt, taču es spēju kustēties daudz ātrāk par viņu. Es sagrābu viņu un iecirtu ilkņus viņa kaklā. Vai zini, ne velti mēdz teikt – atriebības saldā garša. Brāļa līķi es atstāju turpat uz kāpnēm. Es devos prom, zinot, ka drīz atgriezīšos. Biju sevi atriebis tikai pa pusei. Lai gan tikko biju nogalinājis to, kurš bija nogalinājis mani, es jutu, ka ne jau viņam bija ienācis prātā atbrīvoties no manis vissenākajā cilvēcei zināmajā veidā. Turpmākās pāris dienas es gaidīju. Katru vakaru, tūlīt pēc pamošanās, devos uz savu bijušo māju un, slēpdamies dārzā, vēroju visu mājā notiekošo. Nepazinu nevienu no kalpotājiem. Vairījos domāt, kur gan bija palikuši iepriekšējie. Tā kā es slēpu savu uzmošanos no mirušajiem, man nebija iespēju uzzināt, kā brāļi bija pasnieguši sabiedrībai manu pēkšņo nāvi. Nezinu to vēl šodien. Kad pametu dzimto vietu, es sarāvu visas saites ar pagātni. Paturēju vienīgi savu vārdu un visu naudu, kuru biju glabājis mājā. Un tā, es vēroju savu brāli. Redzēju viņu kabinetā. Viņš runāja ar kādu un izskatījās uztraukts. Svešinieks aizgāja un brālis kabinetā palika viens. Aizdomājies par kaut ko, viņš bija nostājies vietā, kur es biju nomiris. Piepeši brālis satrūkās un atlēca nost – laikam bija atcerējies, kādā zīmīgā vietā viņš stāv. Uz galda bija nolikta muskete, vēl viena bija atbalstīta pret krēslu. Es neviļus pasmaidīju. Šie ieroči mani nevarēja apturēt. Nolēmu vairs negaidīt. Es ielavījos mājā. Piegājis pie kabineta durvīm, es uz brīdi apstājos. Man vajadzēja rīkoties ļoti ātri, tas ir, pagūt uzbrukt brālim pirms viņš paspētu raidīt uz mani šāvienu un sacelt troksni. Tā arī notika. Es atrāvu vaļā kabineta durvis un pēc mirkļa jau stāvēju puscollas attālumā no viņa. Ar vienu roku es aizspiedu viņa muti, ar otru turēju viņa roku, neļaujot satvert ieroci. Arī viņa skatienā vispirms pavīdēja izbrīns, tad neticība un, visbeidzot, bailes. Man nebija noskaņojuma apmainīties pieklājības frāzēm vai uzdot jautājumu – kāpēc? Tam vairs nebija nekādas nozīmes. Atriebis sevi, es aplaizīju lūpas un devos izņemt naudu no sava kabineta seifa. Pēc tam es atvēru logu, izkāpu laukā dārzā un šķērsoju pagalmu. Domās es atvadījos no pagātnes, tā arī neuzmetot pēdējo skatienu mājai."
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 08.11.
