"Elisa, vai tu kādreiz arī guli?" Džeks jautāja, iznākdams laukā no savas istabas.
"Jā, parasti laika posmā no pieciem līdz desmitiem no rīta."
Pulkstenis bija divpadsmit un mūsu dzīvoklī bija sākusies kārtējā diena. Džeks reti modās agrāk par vienpadsmitiem, savukārt man nepatika gulēt ilgāk kā līdz desmitiem rītā.
Džeks devās uz vannasistabu, kur dušojoties, ieveidojot matus un izvēloties smaržas kārtējo reizi pavadīs vismaz stundu. Bija laiks, kad ieraugot viņa puskailo muskuļoto augumu manas asinis sāka riņķot straujāk, turpretī tagad es vienaldzīgi nolūkojos viņam pakaļ. Es zināju, ka viņš mani uzlūko tāpat. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ mēs abi nepievērsām īpašu uzmanību savam izskatam, atrodoties mājās. Piemēram, šobrīd man mugurā bija pelēkas treniņbikses un plats balts T-krekls – drēbes, kuras es nekad nevilktu, ja joprojām būtu kopā ar Džeku.
Starp citu, vēl viena vampīra ķermeņa priekšrocība bija tā, ka varēja retāk mazgāties. Vampīri nesvīda un āda ilgāk saglabājās tīra, arī matus varēja mazgāt un veidot retāk. Teorētiski vampīrs varēja mazgāties pāris reizes gadā. Praktiski... protams, mēs to darījām krietni biežāk.
Ejot ārā no mājas, mēs vienmēr izskatījāmies tā, ka mūs pa taisno varētu fotografēt žurnālu stila lapām. Mums abiem bija ļoti laba gaume, kura kopā ar mūsu sejām radīja satriecošu rezultātu. Džekam bija izteiksmīgi sejas vaibsti, tumši blondi mati un zilas acis. Viņam nepatika sava bālā āda, tādēļ viņš to regulāri pārklāja ar paštonējošo krēmu. Ārēji viņš atgādināja bezrūpīgu sērferi, kurš nez kā ieklīdis Ņujorkā no saulainās Kalifornijas. Vienīgais, kas liecināja, ka šis neticami izskatīgais vīrietis nav cilvēks, bija nedaudz pazeminātā ķermeņa temperatūra (vampīru puišu āda bija siltāka nekā vampīru sievietēm) un smailie kaķzobi aka ilkņi.
Es savukārt lepojos ar ādu, kuras viegli rožainais tonis nebija zudis pat pēc pārvēršanās. Bija saglabājušās arī visas dzimumzīmes. Tas skaisti izskatījās, turklāt āda bija krietni nejūtīgāka pret sauli nekā vidusmēra vampīram. Varbūt tam par iemeslu bija manas „radioaktīvās” asinis? Rožainā āda lieliski saderēja ar maniem gaiši brūnajiem matiem un zilajām acīm. Arī es diez ko neizskatījos pēc tipiska vampīra, tomēr neizskatījos arī kā cilvēks. Vizuāli es biju neparasti skaista būtne ne no šīs pasaules.
Pašlaik es sēdēju vienā no viesistabas krēsliem un iepazinos ar rīta presi. Tā bija daļa no mana rīta rituāla. Laikā no desmitiem līdz divpadsmitiem es pārlapoju jaunākās avīzes un žurnālus, kā arī pārbaudīju e-pastus. Laikā no divpadsmitiem līdz četriem man bija sarunātas dažādas tikšanās. Ap pulksten četriem vai pieciem vakarā es ierados „Glory & Shame”. Ap šo laiku tur ieradās arī Džeks. Astoņos vakarā klubs vēra vaļā durvis un bija atvērts līdz četriem rītā.
„Glory & Shame” vizuāli pārāk neatšķīrās no citiem lielpilsētu naktsklubiem. Klubs bija plašs, tajā valdīja pustumsa un skanēja klubu mūzika. Reizi gadā tika mainīts interjers. Pašlaik noformējumā daudz tika izmantots neons un klubs atgādināja alu. Deju zālē atradās īpatnēja konstrukcija – daudzas trubas, pa kurām plūda „SLOOD”. Šauras kāpnes veda uz otro stāvu, kur no balkona varēja nolūkoties uz zāli. Otrajā stāvā atradās arī mans un Džeka birojs, plašs kabinets ar daudziem monitoriem, kuros bija redzams klubam apkārtesošajā teritorijā notiekošais. Mums katram bija savs galds ar daudzām atvilknēm dokumentiem, datoru un vairāki mobilie telefoni. Par laimi, pazemē bija gluži laba zona.
Es nepazinu nevienu vampīru, kurš strādātu naudas dēļ. Visi to darīja brīvprātīgi. „Glory & Shame” strādāja daudzi mūsu paziņas. Apsargi raudzījās, lai klubā iekšā netiktu cilvēki un iekasēja ieejas maksu – 15 dolārus. Bārmeņi tirgoja „SLOOD” un rīkoja šovus, demonstrējot simtiem veidu, kā ieliet mākslīgās asinis glāzē. Mums bija arī vairāki DJ. Reizēm mūziku likām mēs paši.
Šovakar klubs bija pilns līdz malām. Es ieraudzīju Rendiju un Maiklu, kuri sēdēja pie viena no galdiņiem un malkoja „SLOOD”. Viņiem blakus bija nolikti vairāki lieli, sarullēti baneri.
"Sveiki, puiši! Kas tie par baneriem?"
"Sveika, Elisa!" Rendijs atņēma sveicienu. "Mēs tikko atgriezāmies no demonstrācijām. Pa dienu protestējām pret atomenerģiju, bet pēc tam devāmies demonstrēt pret ĢMO."
"Atomenerģiju es vēl saprotu, bet kāda mums daļa gar ĢMO?"
"Pavisam vienkārši: cilvēku asinis ar katru gadu sāk garšot arvien sliktāk un tas ir viens no iemesliem, kādēļ arvien vairāk vampīru ir spiesti pāriet uz mākslīgajām asinīm. Ja cilvēki atgriezīsies pie dabiskas pārtikas, viņu asinis garšos labāk, - Maikls paskaidroja un iemalkoja vēl nedaudz „SLOOD”. – Tāpēc mēs esam ieinteresēti, lai cilvēki dzīvotu veselīgi."
"Vai zini, tu izklausies pēc trušu fermas īpašnieka."
Abi iesmējās.
"Vispār, kopš esam šajā visā iekšā, katru dienu uzzinam trakas lietas... Piemēram, vai tu zināji, ka radioaktīvos atkritumus jāuzglabā vismaz simts tūkstošus gadu, bet nav tehnoloģiju, kas varētu to nodrošināt? Pat Vācijā, kas skaitās tehnoloģiski attīstīta valsts, nav spējuši izdomāt neko labāku kā vien ievietot mucas šahtās un apbērt ar sāli. Esmu redzējis fotogrāfijas. Šokējoši! Citviet mucas uzglabā pazemē, vietās, kur var ieplūst gruntsūdeņi. Iedomājies, kas notiktu, ja mucām sāktos korozija? Uz šo brīdi vien pasaulē ir aptuveni divsimt piecdesmit tūkstoši tonnu radioaktīvo atkritumu!" Maikls sašutis iesaucās.
Vampīru vidū bija daudz vides aktīvistu. Tas nebija nekas pārsteidzošs – atšķirībā no cilvēkim, kuri uzskatīja, ka „pēc manis kaut vai ūdens plūdi”, vampīri pa zemeslodi staigās mūžīgi un ekoloģijas jautājumiem piegāja ļoti nopietni. Viņi piedalījās demonstrācijās, izplatīja informāciju un ziedoja naudu dažādām „zaļo” organizācijām.
"Turklāt atomenerģija pati par sevi nav droša," Rendijs piebilda. "Neviens nevar garantēt, ka reaktors strādās bez avārijām. Baltijas jūras reģionā vispār ir vāks – jūra tā jau ir radioaktīvākā visā pasaulē, bet tajā notiek radioaktīvo kravu pārvadājumi! Tieši tādēļ es protestēju un protestēšu! Es netaisos pēc, piemēram, tūkstots gadiem ciest no tā, ka savulaik kādam, kurš jau sen kā miris, gribējies nopelnīt naudu! Es vēlos dzīvot tīrā vidē un baudīt dabas skaistumu, ko nav sabojājusi naudaskāre."
Šie vārdi lika man domāt par neskarto dabu Norvēģijā un Zviedrijā. Atcerējos arī Aļasku.
"Paldies puiši, ka informējāt. Tagad es no rītiem varēšu labāk gulēt."
Rendijs tūlīt reaģēja uz manu nedaudz ironisko toni.
"Vai tad tevi neuztrauc tas, kā tiek piesārņota vide?"
"Protams, uztrauc. Es nespēju saprast, kā var piedrazot planētu, uz kuras pats dzīvo. Un vēl es nesaprotu, kā tas var būt, ka ir jau 21. gadsimts, bet daļā planētas pārtikas ir par daudz, kamēr citur tās ir par maz."
"Bravo!"
"Starp citu, Elisa, kādēļ gan tev kādu reizi neatnākt mums līdzi? Esmu pārliecināts, ka Džeks vienu dienu būs spējīgs iztikt bez tevis," Maikls ierosināja.
"Džeks bez manis iztiek diezgan bieži," es sacīju. "Vispār... kādēļ gan ne? Izmēģināšu ko jaunu."
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 07.11.
