"Visu, ko daru, es daru sev – vampīra dzīves galvenais princips," es teicu. "Pirmais, kas atnāk līdz ar jauno dzīvi, ir apdullinoša brīvības sajūta. Kā cilvēkam tev bija jāpakļaujas noteiktiem likumiem, kārtībai, sabiedrībā pieņemtām normām, tradīcijām... Kā vampīram tev vairs nav jāpakļaujas nekam. Turklāt tev priekšā ir mūžība. Šī apziņa tā iedod pa galvu, ka dažam nepieciešams vesels gadsimts, lai atjēgtos."
"Un kā bija ar tevi pašu?"
"Man vajadzēja pāris gadus, lai pierastu. Neteikšu, ka savā cilvēka dzīvē būtu jutusies ierobežota... Pēc tam... Nekas jau būtiski nemainījās. Ķīmija kā bija, tā palika mana sirdslieta. Kad biju laboratorijā, stundas neskaitīju – ne toreiz, ne tagad."
Šodien es biju ciemos pie Čeiza, mana vienīgā drauga-cilvēka. Savulaik mēs bijām iepazinušies diezgan savdabīgos apstākļos – es viņu izglābu.
Tas notika pirms kādiem septiņiem mēnešiem. Vēlu vakarā pastaigājos pa Ņujorkas ielām, kad piepeši pamanīju, ka kādam uzbrūk un nolēmu iejaukties. Kad biju piesteigusies klāt, ieraudzīju, ka tas nav parasts uzbrukums – kāda vampīre bija sagrābusi cilvēku un iekodusies viņam kaklā. Viņa bija tā aizņemta ar „barošanos”, ka nepievērsa man uzmanību. Velti. Nākamajā brīdī es jau biju iesitusi viņai pa pakausi. Meitene atrāvās un palaida vaļā savu upuri – jaunu vīrieti. Es metos viņai virsū un mēs sākām cīkstēties. Mēs abas nogāzāmies zemē un sākām ripot prom pa ietvi. Spēki bija diezgan līdzīgi un tas nozīmēja, ka cīņa varētu turpināties ilgi. Vampīre centās ar saviem asajiem nagiem saskrāpēt manu seju, bet es viņu stingri turēju aiz rokām. Mēs bijām beigušas ripot un es atrados zem viņas. Es uz brīdi atbrīvoju labo roku un iesitu viņai ar plaukstu pa krūtīm, nometot nost no sevis. Mana pretiniece nokrita pāris pēdas tālāk un zibenīgi piecēlās kājās. Arī es piecēlos. Nepagāja ne piecas sekundes, kad mēs atkal metāmies viena otrai virsū. Noskanēja pamatīgs būkšķis un mēs vēlreiz nokritām zemē. Vieta bija nepietiekami izgaismota, tā ka man nebija ne jausmas, ar ko es pašlaik cīnos. Cīnoties mēs aizripojām vēl gabalu uz priekšu un nonācām laukumā, kuru apgaismoja laterna. Beidzot ieraudzīju vampīres seju – biju viņu pāris reizes redzējusi „Glory & Shame”. Pēkšņi sajutu, ka viņa vairs necīnās – vampīre raudzījās manī šausmās ieplestām acīm. Viņa nogrūda mani nost no sevis un sprintera cienīgā ātrumā aizskrēja prom pa ielu. Es piecēlos un gandarīti nodomāju – nemaz nezināju, ka spēju izsaukt tādu reakciju. Ieraugot sev priekšā Elisas Lestenhārtas atņirgtos zobus, vampīram panikā jāmetas bēgt. Tad es atcerējos, ka neesmu šeit viena. Vīrietis gulēja zemē un bija bez samaņas. Nespējot izdomāt neko labāku, uzmetu viņu sev plecos un skriešus devos uz savu dzīvokli.
Es nevarēju atstāt viņu uz ielas un nevarēju arī izsaukt ātro palīdzību. Džeks bija ārpus pilsētas, tādēļ nogādāju svešinieku pie sevis. Zināju – ja Džeks būtu bijis mājās, viņš mūs, visticamāk, nelaistu pār slieksni. Nekādas trešās personas dzīvoklī – tā bija daļa no mūsu vienošanās.
Īsti nezināju, ko darīt tālāk – es tomēr biju ķīmiķe, nevis mediķe. Iecēlu viņu savā gultā un aplūkoju brūci.
Pa šo laiku vīrietis uz brīdi nāca pie samaņas. Viņš nesaprata, kas ar viņu bija noticis un kur viņš īsti atrodas. Uzbrukums bija izrādījies tik spēcīgs pārdzīvojums, ka viņš atslēdzās vēlreiz. Tikai šoreiz tam par iemeslu bija miegs.
Brīdī, kad iztraucēju medības, vampīre jau bija dzērusi vīrieša asinis. Kāds gan varētu būt asins zudums? Viņš neizskatījās pārāk bāls. Cerēju, ka tas nebūs vairāk par puslitru – 450 ml bija parastā deva asins donoriem un tas nebija veselībai bīstami. Un ja nu vairāk? Ko tad? Es nevarēju dot savas asinis, jo tās viņu pārvērstu vampīrā, savukārt „SLOOD” nebija domāts šādiem mērķiem. Ja viņam nekļūs labāk, man vajadzēs sadabūt asinis pārliešanai, ielaužoties kādā slimnīcā vai asinsdonoru centrā.
Iztīriju brūci un apsēdos krēslā blakus gultai, gaidot, kas notiks tālāk.
Viņš pamodās pēc pāris stundām. Tad arī mēs beidzot iepazināmies. Uzzināju, ka svešinieka vārds ir Čeizs, viņam ir 27 gadi, viņš savulaik bija pametis vairākas augstskolas, jo neviena no studiju programmām viņu nespēja ieinteresēt tik ļoti, lai to pabeigtu, kā arī to, ka tagad viņš strādā dažādus gadījuma darbus.
Man nācās aiziet uz veikalu, jo ledusskapī bija tikai „SLOOD”. Čeizs pie manis nodzīvoja nedēļu, lai gan pats apgalvoja, ka jutās atlabis jau pēc četrām dienām. Es tomēr uzstāju, lai viņš paliek vēl pāris dienas, jo gribēju būt droša, ka viņam patiešām nekas nekaiš.
Trešajā dienā mājās pārradās Džeks. Čeiza klātbūtnē viņš neizrādīja nekādas emocijas, bet vēlāk pasauca mani malā un teica – lai gan viņš saprot manu rīcību un pats būtu rīkojies tāpat, palūdza turpmāk svešiniekus uz šejieni nevest. Es respektēju viņa lūgumu un tā bija pēdējā reize, kad Čeizs bija mūsu dzīvoklī. Turpmāk, kad gribēju satikties, es vai nu devos pie viņa, vai arī mēs sarunājām tikšanos kaut kur pilsētā.
Kopš iepazīšanās ar mani Čeizs bija sācis interesēties par vampīriem - vāca visu iespējamo informāciju, skatījās filmas, lasīja literatūru, lai gan agrāk, ja neskaita seriāla „Bafija pret vampīriem” skatīšanos, par mums nebija interesējies nemaz.
Čeizs vēlējās iepazīt mūsu pasauli un es viņam biju neaizstājams informācijas avots. Es centos radīt priekšstatu par mūsu sabiedrību un neslēpu savu statusu vampīru pasaulē. Protams, es apzinājos, ka šāda atklātība var būt bīstama, taču... mana iekšējā balss teica, ka varu viņam uzticēties.
"Izbaudījuši patiesu brīvību, vampīri vairs nav ar mieru no tās šķirties. Dzīvojot cilvēku pasaulē mēs visi tēlojam likumpaklausīgus pilsoņus vai pavalstniekus, jo tas ir veids kādā saglabāt savu brīvību. Mūsu pašu pasaulē viss ir pavisam savādāk. Vampīriem nav valdības, vadoņu vai klanu, nav neviena, kurš varētu noteikt to, kā mums dzīvot. Vampīri principā neatzīst autoritātes, izņemot gadījumus, kad kāds paveicis ko patiešām ievērojumu. Vampīri mīl neatkarību, necieš iejaukšanos savā dzīvē un sevi vērtē augstāk par visu. Vampīri ir individuālisti pārākajā pakāpē."
Čeizs izskatījās patiesi ieinteresēts.
"Jums nav galveno? Kā tad jūs tiekat galā, piemēram, ar konfliktiem?"
"Pavisam vienkārši – mums ir tikai lokāli, nevis globāli konflikti. Ja diviem vampīriem gadās kašķis, tad viņi to risina, cenšoties neiejaukt konfliktā trešās personas. Starp citu, kādēļ tu liec uz uzsvaru uz negatīvo?"
"Tādēļ, ka es esmu pieradis dzīvot valstī. Ja kāds man uzbrūk, es vēršos policijā. Ja kāds mani aizskar, es varu celt prasību tiesā. Ja es izdarīšu noziegumu, mani ieliks cietumā. Bet jūsu pasaulē... izklausās, ka katrs dara visu, kas vien ienāk prātā."
"Tā nu gan nav," es iebildu. "Vampīru pasaule ir ļoti sakārtota. Savstarpējās attiecībās mēs strikti ievērojam principu „tava brīvība beidzas tur, kur sākas mans deguns”. Nemirstības iemantošana maina attieksmi pret dzīvi. Ja cilvēki nereti kaut ko dara, nedomājot par sekām, tad vampīri to nevar atļauties. Mūsu mūžs nebeigsies nekad, tādēļ nav jēgas mēģināt citam citu apkrāpt vai kļūt par ienaidniekiem nieku dēļ. Protams, arī mums nav svešas nesaskaņas un savstarpēja nepatika. Tas ir dabiski, visi nevar būt draugi. Arī mēs strīdamies un naidojamies, taču ir robežas, kuras mēs cenšamies nepārkāpt. Tu tagad centies sagremot manis teikto, vai ne?"
"Jā. Un pagaidām man tas ne visai izdodas."
"Vampīriem nav nepieciešamības pēc „stringrās rokas”. Ikviens, kurš paziņotu, ka vampīriem nepieciešams vadonis un rakstīti likumi, tiktu nekavējoties izsmiets. Mums ir zināmi likumi, kuriem mēs sekojam, taču pagaidām nav radusies nepieciešamība tos pierakstīt."
"Piemēram?"
"Nenogalināt vienam otru. Nu, vismaz bez pamatota iemesla. To ieviesa kādā 17. gadsimtā, kad vampīru savstarpējie kašķi sita augstu vilni. Cienīt citam citu. Nepārvērst cilvēkus vampīros, ja vien tam nav svarīgs iemesls. Nezagt cilvēkiem mazuļus. Vampīri nevar radīt bērnus un daudzi to nespēj pieņemt. Vampīri drīkst rūpēties par bāreņiem, taču viņi nedrīkst atņemt bērnus ģimenēm. Neprecēties savā starpā. Tajā laikā, kad lielākā daļa mūsu nāca pasaulē, laulības bija domātas divu dzimtu apvienošanai un jaunas dzimtas radīšanai. Tā kā pirmais uz mums neattiecas, savukārt otro mēs nevaram, tad laulībām vampīru starpā nav nekādas jēgas. Turēt solījumus. Pēdējā man ļoti pietrūkst, strādājot ar cilvēkiem. Vampīru pasaulē miljonu vērtus darījumus joprojām var noslēgt, balstoties tikai uz godavārdu."
Dzirdētais Čeizam bija īsts pārsteigums.
"Balstoties tikai uz godavārdu? Kaut kas neticams! Un ko darāt gadījumā, ja kāds tomēr netur savu solījumu?"
"Laipni atgādinām, ka viņam ir nenokārtotas saistības. Ir bijuši gadījumi, kad parādu atprasīšana beigusies ar kautiņu, taču tie ir izņēmumi. Kā jau teicu, nemirstīgo prāts domā savādāk. Es, protams, varu aizņemties no kāda miljonus un neatdot, taču... kāda tam jēga? Es nekad nemiršu, mans kreditors nekad nemirs, parāds nekad netiks aizmirsts. Kādreiz tas tik un tā būs jāatdod."
Mans tālrunis iepīkstējās, atgādinot to, ka man drīz jābūt „Glory & Shame”. Tas nozīmēja, ka laiks beigt sarunu un atvadīties.
"Laiks skrien tik ātri... Man tagad diemžēl jāiet. Darbs gaida."
Čeizs izskatījās nedaudz vīlies. Es biju sākusi stāstīt tik interesantas lietas, bet tagad devos prom.
"Netaisi tik drūmu seju," es pasmaidīju. "Drīz tiksimies atkal."
Arī Čeizs pasmaidīja. Mēs apskāvāmies un sarunājām tikties pēc pāris dienām. Es izgāju laukā no restorāna un pēc brīža jau biju kļuvusi par vienu no pūļa.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 06.11.
