"Glory & Shame” ieeja bija atļauta tikai vampīriem, tomēr bija viens izņēmums – Bleiks Beilijs. Viņš nebija vampīrs, taču viņš nebija arī cilvēks. Bleiks bija nemirstīgais.
Ar viņu es iepazinos pirms kādiem astoņiem mēnešiem. Bleiks mani fascinēja. Viņš savulaik kļuva nemirstīgs, lai varētu turpināt sevi garīgi pilnveidot.
"Bija tik daudz lietu, kuras es savā dzīvē vēlējos paveikt vai izmēģināt... Taču vienā brīdī es sapratu, ka cilvēka mūžs ir tik īss... Es nepaspēšu pat izlasīt visas grāmatas, kuras vēlētos, kur nu vēl paveikt visu, ko vēlētos... Un tad es sāku meklēt veidus, kādos paildzināt savu dzīvi," viņš savulaik man bija teicis.
Bleika bioloģiskais vecums bija 35 gadi, savukārt patiesais – aptuveni 360 gadi. Viņa mērķis gan nebija dzīvot mūžīgi.
"Es nolēmu dzīvot tikai tik ilgi, līdz jutīšu, ka pietiek. Tad es atkal kļūšu mirstīgs. Pagājuši jau daudzi gadi, tomēr mana interese par dzīvi nav mazinājusies. Es atkal un atkal atrodu ko jaunu un aizraujošu."
Bleika spēja nezaudēt interesi par dzīvi bija apbrīnojama. Viņš bija apguvis 25 valodas (no kurām lielāko daļu pašlaik jau bija paguvis aizmirst), piedalījies vairākos karos, kalpojis dažādu valstu galmos, bijis vairāku zinātnieku un izgudrotāju palīgs, apceļojis vairāk nekā 100 pasaules valstis. Bleika bijušo darbavietu skaits bija mērāms tūkstošos. Savulaik viņš bija strādājis NASA un joprojām interesējās par visu, kas saistīts ar kosmosa izpēti.
Bija pēcpusdiena un mēs atradāmies vienā no Ņujorkas restorāniem. Šo tikšanos biju gaidījusi ar īpašu nepacietību – Bleiks bija apsolījis man beidzot izstāstīt savas nemirstības noslēpumu.
Oficiante atnesa Bleikam viņa pasūtījumu – cepeti ar kartupeļiem un salātiem. Viena no Bleika organisma īpatnībām bija tā, ka viņam pietika ar vienu ēdienreizi nedēļā. Nu gluži kā man. Arī es „pusdienoju”, caur salmiņu sūcot „SLOOD”, kurš šoreiz bija iepildīts tumši zaļā stikla pudelē. No malas izskatījās, ka es dzeru minerālūdeni.
"Es biju pazīstams ar pāris alķīmiķiem. Viens no viņiem, Kristians Magnuss, kļuva par tuvu manu draugu. Viņš bija aizrāvies ar filozofu akmens radīšanu, taču ar laiku zaudēja par to interesi un radīja pats savu akmeni – eterniju. Kristians uzskatīja, ka filozofu akmenim ir pārāk daudz trūkumu. Tas nodrošina mūžīgo jaunību un dzīvi tikai tik ilgi, kamēr atrodas pie tā īpašnieka. Eternijs savukārt ir piesaistīts cilvēkam un darbojas tik ilgi, kamēr netiek atsaukta burvestība. No vienas puses, tas ir noderīgi, no otras puses – iedomājies, kas notiktu, ja es akmeni pazaudētu un vairs nevarētu atrast. Man nebūtu nekādas iespējas pārtraukt mūžīgo dzīvi. Kristians radīja vairākus šādus akmeņus. Vienu viņš paturēja sev, otru iedeva man. Kur palika pārējie, nezinu."
Nekad iepriekš nebiju dzirdējusi par eterniju, tādēļ Bleika stāstīto uzklausīju ar lielu interesi.
"Kā eternijs izskatās?" es jautāju.
"Tas ir zaļš akmens, kurš vietām klāts ar tādu kā sāls kārtu. Nezinātājiem tas izskatās pēc parasta minerāla. Atgādini man, lai es kādreiz tev to parādu."
"Tu pieminēji atsaukšanu..."
"Jā. Ar to vien, ka es ieguvu eterniju, ir par maz. Ir speciāli buramvārdi, kuri jānoskaita, lai akmens sāktu darboties. Pēc tam, kad akmens vairs nav nepieciešams, jānoskaita atsaukšanas buramvārdi."
"Un kas notiek pēc tam? Vai tu..."
"Vai es uz vietas sabirzīšu gabalos?" viņš iesmējās. "Nē. Tiklīdz tiks noskaitīti atsaukšanas vārdi, es pārvērtīšos parastā trīsdesmit piecus gadus vecā mirstīgajā."
"Un ja nu tu izdomāsi, ka atkal vēlies kļūt nemirstīgs?"
"Eterniju var izmantot vairākkārt."
"Tā neko akmentiņš..."
"Vai ne? Man nav ne jausmas kā Kristians spēja ko tādu radīt."
"Kas notika ar viņu pašu?"
"Nezinu. Pēc pāris gadiem viņš pameta mūsu pilsētu un devās prom. Es nekad vairs neesmu viņu saticis. Neesmu par viņu pat dzirdējis. Starp citu, tas vēl nav viss... Viens eternija akmens var darboties uz diviem cilvēkiem. Ja es satiktu kādu sievieti ar kuru gribētu būt kopā, es arī viņu varēšu padarīt nemirstīgu. Ir tikai viena lieta – tik ilgi, kamēr mēs abi būtu nemirstīgi, mums nevarētu būt bērni. Tā lūk – tas tādēļ, lai atgādinātu, ka..."
Es pabeidzu teikumu viņa vietā:
"Nevar dabūt visu uzreiz."
Es iemalkoju vēl nedaudz „SLOOD”, savukārt Bleiks atkal ķērās klāt savām pusdienām.
"Vai patiešām visu šo gadu laikā tev ne reizi nav radusies sajūta, ka nu jau redzēts pietiekami?"
"Nē. Katra jauna desmitgade ir interesantāka par iepriekšējo un katrs jauns gadsimts ir nesis ko jaunu. It sevišķi divdesmitais. Tik daudz pārmaiņu tik īsā laika posmā... Es joprojām izbaudu katru jaunu dienu un nemaz nejūtu savu gadu nastu."
To sakot, Bleika skatiens pārvērtās. Sen nebiju neviena acīs redzējusi tādu aizrautību un dzīvesprieku.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 05.11.
