"...Es neesmu pret progresu un pārmaiņām, nekādā gadījumā. Taču vai visas pārmaiņas, kuras notiek mūsu pasaulē, ir atbalstāmas un vērtējamas pozitīvi?"
Es iegāju viesnīcas „Elephant” konferenču zālē. Lai gan biju ieradusies vēlāk, nejutos neko nokavējusi. Es aplaidu skatienu apkārt. Zāle bija pustukša un sazīmēt Džeka siluetu nebija grūti. Es devos pie viņa un apsēdos blakus.
"Sveiks."
"Sveika."
Mēs uzmetām skatienu viens otra apģērbam un pasmīnējām - mēs bijām ģērbušies savās „uniformās”. Manējā sastāvēja no melnām biksēm, blūzes, „Burberry” trenča un lakādas botiljoniem, viņējā - no baltām biksēm, krekla, Pirmā pasaules kara laika karavīru zābakiem un balta „Balenciaga” vai „Diesel” mēteļa ar uzplečiem un pārējiem militārajiem atribūtiem. Lai gan biju neskaitāmas reizes redzējusi kā vienu, tā otru, joprojām nespēju noteikt ar ko tie atšķīrās. Ja neskaita cenu, protams.
Pasākums, uz kuru bijām ieradušies, bija veltīts mums pašiem. Kā jau teicu, bija gana daudz vampīru, kuriem nepatika tas, ko mēs darām un viņi nekavējās paust savu viedokli.
"Lestenhārta un Hārpers ar saviem jaunievedumiem grauj vampīru tradicionālo dzīvesveidu un dzīvesveidu kā tādu. Mākslīgās asinis!" runātājs izteica šos vārdus ar neslēptu riebumu. "„Renviro”! Plastiskā ķirurģija vampīriem! Kurp šāds dzīvesveids mūs novedīs?! Mēs esam vampīri un mūsu barība ir asinis! Tā tas ir bijis tūkstošiem gadu un tā tam ir jābūt arī turpmāk! Dzīvnieki saplosa citus dzīvniekus, cilvēki ēd dzīvniekus, savukārt vampīru barība ir cilvēki! Mēs atrodamies barības ķēdes pašā virsotnē!"
No šī paziņojuma mums atkārās žoklis.
"Vampīri esot barības ķēdes pašā virsotnē! Kaut ko tādu es vēl nebiju dzirdējis!" Džeks nočukstēja.
"Es arī!"
Runātāja vārds bija Lanss un viņš bija mūsu neslēpts pretinieks. Viņš necieta mūs abus un bija pret „SLOOD”, „Renviro”, VampNet, kā arī pret „Glory & Shame”. Ja nepatiku pret pirmajiem diviem vēl varēja izskaidrot ar to, ka Lanss pieturējās pie klasiskā vampīru dzīvesveida, tad pēdējos divus viņš necieta tikai tādēļ, ka tie piederēja mums.
Lanss bija dzimis 1850. gadā Vācijā un lielāko daļu sava cilvēka mūža aizvadīja kā noziedznieks. Viņš sāka kā kabatzaglis, bet ar laiku kļuva par lielceļu laupītāju. Kad Lansam bija 34, viņu noķēra un notiesāja uz nāvi pakarot. Pēc nāves Lanss pārvērtās vampīrā. Viņa pirmie sasniegumi jaunajā dzīvē bija atgriešanās cietumā, kur viņš nogalināja visus tobrīd uz vietas esošos apsargus. Noziedznieki izkliedza sajūsminātus atbalsta saukļus, bet tikai līdz brīdim, kad pamanīja, ka Lanss dodas prom. Viņi bija gaidījuši, ka Lanss viņus atbrīvos, taču tas neietilpa viņa plānos. Kā vampīrs viņš pievērsās finanšu mahinācijām un ātri vien kļuva pasakaini bagāts. Pirms diviem gadiem viņš bija ieradies Ņujorkā un jau no paša sākuma nelaida garām nevienu iespēju bojāt mums dzīvi.
"Tu tikai paskaties uz viņa ģīmi un kaismīgo runu!" es teicu. "Ja Lanss dzīvotu viduslaikos, no viņa sanāktu lielisks inkvizitors. Es jau jūtos tā, it kā mani apsūdzētu ķecerībā."
"Tu tikko izteici skaļi manas domas."
"Frizūra un sejas izteiksme viņam ir kā Lūcijam Malfojam no Harija Potera sāgas, bet stils kā Tonijam Kērtisam filmā „Lielās sacīkstes”*."
"Šim džekam steidzama nepieciešama sieviete," mums aiz muguras atskanēja Nolana balss. "Vai, viņa gadījumā, labāk uzreiz trīs."
Mēs iesmējāmies. Kopā ar Nolanu bija ieradies arī Kriss. Viņi tik tikko bija ienākuši zālē un apsēdušies aiz mums.
"Es nevaru piekrist tavam viedoklim," Džeks teica, pieceldamies kājās. "Vampīri nav barības ķēdes sastāvdaļa, vampīri ir ārpus jebkādiem likumiem. Jā, mākslīgās asinis bija mūsu ideja, taču klīniku mēs radījām tikai tādēļ, ka radās pieprasījums. Kā jebkura sabiedrība, arī vampīru sabiedrība mainās. Es nesaskatu nekā slikta tajā, ko mēs darām."
Lansa acis iemirdzējās ļaunā priekā.
"O, misters Hārpers tomēr ir ieradies."
Arī es piecēlos.
"Mēs neradījām „SLOOD” naudas dēļ, bet gan tādēļ, lai piedāvātu alternatīvu tiem, kuri nevēlas nogalināt," es sacīju.
"Ak, mis Lestenhārta arī ir šeit!" viņš palūkojās uz mani ar Baziliska cienīgu skatienu.
Lanss aizlika rokas aiz muguras un lēnām paspēra dažus soļus. Viņš bija dzimis aktieris. Kustības, runas veids, žesti, mīmika – viss bija iepriekš iestudēts.
"Jūs sakāt, ka radījāt „SLOOD” īpaši tiem, kuri nevēlas nogalināt cilvēkus un bieži uzsverat šī produkta ārkārtīgo popularitāti. Ja nav noslēpums, kāds ir tā lietotāju skaits?"
"Patlaban septiņpadsmit tūkstoši divsimt sešdesmit viens."
"Septiņpadsmit tūkstoši?" Lansa balsī skanēja mākslots izbrīns. "Pasaulē ir teju miljons vampīru, bet tikai septiņpadsmit tūkstoši izvēlas lietot „SLOOD”? Tas par kaut ko liecina."
"Septiņpadsmit tūkstoši ir ļoti labs rādītājs, ņemot vērā, ka mēs to pamatā izplatām tikai ASV un Rietumeiropas valstīs. Šobrīd mēs strādājam pie tā, lai ieinteresētu arī Austrumeiropas tirgu."
"Kur viņš ņēmis tādus datus?" Nolans pārsteigts pajautāja. "Mūsu nevar būt tik daudz. Kādi simts tūkstoši, ne vairāk. Man pašam liekas, ka mūsu ir kādi sešdesmit, varbūt septiņdesmit tūkstoši."
"Droši vien turpat, kur visu pārējo, kas viņam sakāms: savās iedomās," Kriss viņam atbildēja.
"Pat ja tā..." Lanss neatlaidās. "Tas ir maz. Vampīru vairākums izvēlas palikt uzticīgi tradicionālajam dzīvesveidam. „SLOOD” lietotāji ir absolūtā mazākumā. Vai tas neliecina par to, ka doma par mākslīgajām asinīm ir saistoša tikai nelielai daļai un tādēļ būtu atmetama? Kopš kura laika jārēķinās arī ar mazākumu? Jebkurā sistēmā tiek ņemts vērā vairākums, nevis mazākums."
"Demokrātijā tiek ņemts vērā visu viedoklis," Džeks teica.
"Viena izlaidības forma noved pie nākamās. Jūs sākāt ar „SLOOD”, tam sekoja „Renviro” un plastiskā ķirurģija. Jūs uzspiežat vampīriem svešu dzīvesveidu."
"Arī vampīriem patīk pārmaiņas. Ne jau visiem pirms pārvēršanās bija lielisks augums, kurš uztrenēts, zirga mugurā aulēkšojot pa lielceļiem."
Tas nu bija sitiens zem jostasvietas. Lanss uz brīdi zaudēja savaldību un veltīja Džekam iznīcinošu skatienu. Lanss necieta, ja kāds atgādināja par viņa pagātni. Viņam nepatika atcerēties to, ka viņu, savulaik leģendāru laupītāju, tomēr bija noķēruši un notiesājuši.
"Jūs esat apkaunojums visai vampīru sabiedrībai!" viņš nošņāca.
"Lans, man jālūdz tevi rūpīgāk izvēlēties vārdus. Mūsu sabiedrībā pastāv vārda brīvība un katram ir iespēja paust savu viedokli, tieši tādēļ es iedevu tev šīs telpas. Tomēr pastāv zināmas robežas, kuras jāievēro. Un tu pašlaik tās pārkāp. Elisas un Džeka darbības var patikt, var nepatikt, taču viņu veikumu nevar noliegt. Ar savām idejām viņi ir palīdzējuši daudziem. Es cienu tavu viedokli, taču ja grasies turpināt būt tik fanātisks, tev turpmāk nāksies meklēt citu vietu, kur klāstīt savus uzskatus."
Stingrais balss tonis Lansu nedaudz atvēsināja. Tas piederēja Gregam, „Elephant” īpašniekam. Viņš bija viens no mūsu atbalstītājiem. Gregs iestājās par vārda brīvību, tādēļ ikvienam bija iespēja izmantot „Elephant” sava viedokļa paušanai.
Lansa atguva savaldību un turpināja runāt tā, it kā nekas nebūtu noticis. Mēs ar Džeku uzkavējāmies pasākumā līdz tā beigām, uzklausot Lansa tukšās runas.
"Tas ir no sērijas „cirks aizbrauca, klauns palika”," Džeks sacīja, kad bijām izgājuši no viesnīcas, lai dotos mājās.
"Skatoties uz Lansu pat nav jājautā, kādēļ cirks aizbrauca, bet šo klaunu atstāja," es teicu.
*Tonija Kērtisa atveidotais varonis minētajā filmā vienmēr tērpās baltās drēbēs, parasti uzvalkā
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 04.11.
