Ja kāds man jautātu, kurš ir visneparastākais vampīru pāris kādu es savā dzīvē esmu sastapusi, es nešaubīgi teiktu: Mērija un Railijs, lai gan ar abiem biju pazīstama labi ja divas stundas. Es un Džeks kopā ar mūsu jauniegūtajiem paziņām atradāmies mūsu „Glory & Shame” kabinetā un pavadījām laiku nenopietnās sarunās. Džeks sēdēja uz galda malas un stāstīja Railjam dažādus jokus, savukārt Mērija staigāja apkārt pa kabinetu, vērdamās novērošanas kameru monitorus un apskatot teritoriju no šāda skatpunkta, un ik pa laikam kaut ko pajautājot.
Mērija un Railijs bija bijuši kopā arī savas cilvēka dzīves laikā. Tas nebūtu nekas neparasts, ja vien... Ja vien Railijs nebūtu nogalinājis Mēriju.
Stāsts bija sekojošs: Mērija bija meitene, kura bija mantojusi lielu bagātību. Viņas vienīgā radiniece bija vecmāmiņa, meitenes vecāki bija gājuši bojā, kad Mērija bija vēl bērns. Kad vecmāmiņa nomira, Mērija palika gluži viena. Tieši tad viņas dzīvē parādījās Railijs – vieglas dzīves tīkotājs, kurš Mērijā saskatīja savu iespēju. Viņš sagrozīja meitenei galvu un drīz vien abi apprecējās. Railijs ieguva dāsnu renti un sievu, kura izpildīja katru viņa vēlēšanos. Pēc bezrūpīgi aizvadīta gada viņš pēkšņi izdomāja, ka dzīve kopā ar Mēriju ir jauka, bet bez viņas tā būtu vēl jaukāka un viņa galvā radās neģēlīgs plāns. Railijs sarīkoja svētku vakariņas, par iemeslu minot vēlmi pavadīt īpašu vakaru kopā, un nevienam neredzot piebēra Mērijas ēdienam indi. Kad Mērija smaka nost, Railijs tajā vienaldzīgi noskatījās, turklāt viņam vēl pietika nekaunības mirstošajai sievai pateikt, kādēļ viņš tā rīkojies. Mērija, kā tas reizēm notiek ar priekšlaicīgi mirušajiem vai vardarbīgā nāvē mirušajiem, pārvērtās vampīrā. Viņa atgriezās ar vienu domu - atriebties.
- Nu, un tad Mērija ielauzās namā un man uzbruka, - Railijs sacīja, atgriežoties pie iepriekšējās tēmas. - Viņa pāris reizes trieca mani pret sienu, skrāpēja ar saviem asajiem nagiem un mētāja pāri istabai. Vēl viņa mēģināja nolaist man asinis un pēc tam aizlidināja mani pa gaisu. Es uzkritu virsū galdam, atsitu galvu pret galda stūri un visbeidzot nomiru. Nākamais, ko atceros – es atjēdzos mežā. Mērija bija mani norakusi zem koka kā tādu suni.
- Priecājies, ka es tevi vispār apraku, - Mērija sacīja, iespiezdama rokas sānos. – No sākuma es tevi iemetu pagrabā, bet tad sapratu, ka nevēlos, lai tu jebkādā veidā atrastos manā mājā.
- Tad tāpēc man uz ķermeņa bija tik daudz zilumu! – Railijs iesaucās.
Mērija pamāja un pasmīnēja tā, it kā runātu par kaut ko pavisam ikdienišķu.
- Es devos atpakaļ uz māju, kurā tobrīd saimniekoja Mērija. Ieraudzījusi mani, viņa pārvērtās fūrijā. Izskaidrojoties mēs sagrāvam pusi halles. Viņa mēģināja izlikt mani uz ielas, bet es pateicu, ka nekur neiešu, jo šī ir arī mana māja. Tā nu sākās mūsu piespiedu kopdzīve. Pēc kāda laika sapratām, ka mūsu iepriekšējās jūtas ir pārvērtušās jaunās un kļuvām par pāri. Īstu pāri. Starp citu, mēs arī turpmāk turpinājām graut māju, bet nu jau pavisam cita iemesla dēļ...
Mjā... Jauki, mīļi un romantiski. Bet ko gan citu varēja gaidīt – vampīru pasaulē pavisam reti gadījās dzirdēt stāstus par pašaizliedzību un nesavtību. Pārsvarā stāsti bija par to, kā kāds kādu bija centies dabūt nost no ceļa vai piekrāpt. Pēc nāves vampīros parasti pārvērtās ne tā labākā cilvēces daļa, izņemot vardarbīgā nāvē un no slimībām mirušos. Cēlsirdība parasti parādījās stāstos pēc pārvēršanās.
Pašlaik Mērija un Railijs izskatījās pilnībā apmierināti ar dzīvi, bet viņu stāsts man nepavisam negāja pie sirds. Laikam pie vainas bija gadalaiks – Ņujorkā valdīja pavasaris un līdz ar gadalaiku maiņu mainījies bija arī mans garstāvoklis: es vēlējos, lai mani ieskauj tikai kaut kas pozitīvs. Es labprāt devos uz Centrālparku, kur varēju stundām sēdēt un vērot cilvēkus, vērties spoži zilajās debesīs, dabā, kura nupat bija uzmodusies no ziemas miega, nebēdājot par saules gaismu, jo man tā netraucēja. Kaut kāda iemesla dēļ es joprojām vairāk piederēju dienai, nevis naktij.
- Jā, par to, kuram pieder māja, mēs plēsāmies ilgi un dikti. Railijs uzstāja, ka māja pieder viņam, jo viņš ir mans atraitnis, tātad viss, kas piederēja man, tagad pieder viņam, savukārt es atgādināju viņam, ka viņš pats ir miris, tātad viss, kas piederēja man, atkal pieder man.
- Mūsu turpmākā kopdzīve bija krietni interesantāka par to, kas mums bija cilvēka dzīves laikā. Mērija bija tā pārvērtusies... uz labo pusi. Ja es būtu zinājis, ka viņa var būt tik spica, nebūtu viņu nogalinājis. Kā cilvēks Mērija bija tik garlaicīga!
- Būtu es zinājusi, kāda ir tava patiesā daba, nemaz nebūtu ar tevi precējusies! – Mērija atcirta. – Es biju gatava nolasīt viņam no acīm katru vēlēšanos, neko neteikt par viņa nebeidzamajiem tēriņiem un biežajām galvassāpēm, kuras viņš izmantoja kā ieganstu, lai izvairītos no vīra pienākumu pildīšanas, bet ko viņš izdarīja?!
O, tas bija kas jauns. Izrādās, arī vīriešiem sāpēja galva. Railijs neteica neko, tikai pasmaidīja kā Česīras kaķis.
- Railijs taču nav tavs īstais vārds, vai ne? – es jautāju, nomainot tēmu. Man bija grūti iedomāties, ka 19. gadsimtā kādam tiktu dots šāds vārds.
Railijs atkal noslēpumaini pasmaidīja, savukārt Mērija bija gatava atbildēt viņa vietā. Railijs ar žestiem rādīja, lai viņa klusē, bet Mērija to ignorēja.
- Kad iepazināmies, viņa vārds bija Hanss Frederiks Ferdinands Redingtons.
- Es taču lūdzu tevi nevienam to neteikt!
Railija sejā uz brīdi parādījās dusmīga sejas izteiksme. Man nācās iekost lūpā, lai nesāktu smaidīt, savukārt Džeks neturēja domas pie sevis:
- Nebrīnos, ka tu nomainīji vārdu. Es būtu rīkojies tāpat.
- Tāds, lūk, ir stāsts par mums. Railijs gribēja tikt pie manas mantas, bet pārrēķinājās, es gribēju atriebties, bet pārrēķinājos – es vēlējos, lai viņš būtu beigts, bet tā vietā viņš ir mūžam dzīvs.
- Zini tādu teicienu: tā gadās? – Railijs bezrūpīgi sacīja. Atrasties vienā telpā ar viņiem bija kā vērot teātra izrādi. Starp abiem valdīja tāda jūtu ķīmija, kādu savā dzīvē biju redzējusi tikai dažas reizes.
- Un kopš tā laika jūs esat laimīgi kopā un neesat šķīrušies ne dienu? – Džeks jautāja. No viņa balss toņa bija skaidrs, ka viņš tikai ķircinās. Nodzīvot kopā pusotru gadsimtu bez brīvdienām vienam no otra? Tas nebija iespējams.
- Protams, nē, - Railijs pasteidzās atbildēt. – Mīlā un kaislē mēs aizvadījām kādus septiņus gadus un tad devāmies katrs uz savu pusi. Divus-trīs gadus mēs pavadām šķirti, tad satiekamies un pavadām pusgadu vai gadu kopā. Ar to pietiek, lai mums atkal vajadzētu vienam no otra atpūsties. Mums ir tādi temperamenti, ka pārāk ilgi atrodoties vienam otra sabiedrībā dzirksteles iet pa gaisu.
Par to es nešaubījos. Man jau tagad bija sajūta, ka te kaut kas dzirksteļo.
- Vienatnē pavadāmajā laikā mēs nodarbojamies ar savām lietām, bet, kad pienāk laiks atkal tikties, vienmēr esam priecīgi viens otru satikt.
- Tieši tā, - Railijs sacīja, pievilkdams Mēriju sev klāt un pārbraukdams ar pirkstiem pāri viņas dekoltē zonai.
Es piebakstīju Džekam:
- Vai man tā tikai liekas, vai arī telpā temperatūra tikko pieauga par dažiem grādiem?
Mērija ieķiķinājās, bet pēc tam aši atraisījās no Railija apskāviena un sāka virpināt pirkstos matu šķipsnu.
- Tādi nu mēs esam, - viņa teica.
- Zini, es neesmu konservatīva, bet man tas liekas... maigi izsakoties... drusku slimi, - es čukstēju.
- Neuztraucies, tu tāda neesi vienīgā, - Džeks atteica.
Mēs, protams, varējām saprast, ka naids var pārvērsties kaislē un vēlāk mīlestībā, kā arī to, ka Railijs varēja iemīlēt jauno Mēriju, bet to, ka Mērija tik viegli piedeva Railijam viņa nelietīgo rīcību... Bet tās bija mūsu problēmas. Pietika paskatīties uz abiem, lai saprastu, ka viņu neparastajās attiecībās valda saskaņa un, ja viņiem viss bija labi, tad nekam citam nebija nozīmes.
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā, priekšpēdējā epizode - 20.04.
