- Es zinu, ka tu šeit esi, - es teicu, aplaizdama skatienu apkārt.
Valdīja pilnīgs klusums un šķita, ka mežā neviena nav. Tomēr es zināju, ka bez manis šeit ir vēl kāds. Uz viena no apsnigušajiem koku zariem tupēja pūce. Putns pavērās manī, savēcināja spārnus un nākamajā brīdī manā priekšā jau atradās jauns vīrietis.
- Sveiks, Keijo.
- Sveika, Elisa.
Keijo mugurā bija melns apmetnis, kas sniedzās līdz zemei, nevainojams melns uzvalks, balts krekls un pieskaņots kaklauts. Apģērbs bija šūts pēc 19. gadsimta piegrieztnēm un es zināju, ka viņš šādi apģērbies manis dēļ. Ikdienā viņš valkāja ko krietni praktiskāku un vienkāršāku.
- Vai tu vari man paskaidrot, kā tev izdodas pārvērsties ar visām drēbēm mugurā?
- Vienkārši jāiedomājas, ka tās ir daļa no tavas ādas, - viņš teica un pēc mirkļa manā acu priekšā atkal bija pūce. Vēl pēc mirkļa viņš jau bija pārvērties atpakaļ.
Keijo jau daudzus gadus mitinājās mežā. Viņš vadīja dienas pētot dabu, dzīvniekus un augus un bija uzkrājis ievērojamas zināšanas bioloģijā.
Viņa vārds nereti maldināja, liekot domāt, ka Keijo ir no Japānas. Patiesībā viņš bija eiropietis, kuram ar Uzlecošās saules zemi nebija nekāda sakara. Savu vārdu viņš bija ieguvis no mātes, pēc tautības somietes, savukārt no tēva puses Keijo bija norvēģis. Keijo māte bija nākusi no Somijas ziemeļiem, ar ko bija izskaidrojams viņa izskats: pusgarie mati bija gandrīz melni, bet sejas vaibsti – diezgan asi. Vienīgais, kas Keijo izskatā bija tipiski somisks, bija zilās acis. Vēl viena somiem raksturīga iezīme bija Keijo interese par valodām: papildus dzimtajai somu valodai viņš prata arī zviedru, dāņu, norvēģu, vācu, latīņu un, protams, angļu valodu.
Mēs iepazināmies 1920.-jos gados Londonā. Mūs saveda kopā gadījums, bet par pāri padarīja mūsu intereses. Mēs varējām pavadīt stundas, apspriežot ķīmiju un bioloģiju un asistēt viens otram laboratorijā.
Divdesmito gadu beigās Keijo sāka nogurt no civilizācijas, sabiedrības, politikas – no visa. Viņš nolēma doties prom. Pieklājības pēc Keijo aicināja mani līdzi, taču es atteicos. Jau tolaik bija skaidrs, ka mūsu attiecības jūk ārā. 1929. gadā Keijo atgriezās dzimtajā Somijā un nodzīvoja tur vairākas desmitgades. Vēlāk viņš pārcēlās uz Zviedriju, bet nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus Keijo dzīvoja Norvēģijā aiz Polārā loka.
Pēc šķiršanās mēs saglabājām labas attiecības un kļuvām par tuviem draugiem. Diemžēl mums reti izdevās satikties – Keijo nelabprāt pameta savu meža namiņu, savukārt es Norvēģijā iegriezos vien tad, kad apciemoju klīniku.
Keijo māja bija īsts pasaku namiņš – tā atradās meža biezoknī, tuvākie cilvēki mitinājās divdesmit kilometru attālumā, Keijo vienīgā sabiedrība bija meža zvēri un nekas viņam netraucēja baudīt vientulību. Namiņš bija vienkārši iekārtots, tajā bija lērums grāmatu un pierakstu, un ziemas laikā vienmēr bija iekurināts kamīns, radot īsti mājīgu sajūtu. Vienīgais, kas īsti neiederējās šajā ainā, bija pelēks „Apple” portatīvais dators - pēdējos gados Keijo bija nedaudz atmaidzis pret tehnoloģijām.
Es atšķīru vienu no grāmatām, kas stāvēja uz virtuves galda. Titullapā bija redzami iniciāļi K.V.J. – Keijo Vilhelmi Jansens. Blakus grāmatai atradās kāds bioloģijai veltīts žurnāls, atšķirts tieši tajā lappusē, kurā bija publicēts Keijo raksts – viņš labprāt dalījās savās zināšanās vai arī uzsāka diskusiju ar citiem biologiem.
Pirmajā acu uzmetienā būdiņa izskatījās tāda pati kā parasti, tomēr es jutu, ka kaut kas šeit ir mainījies. Aplaidu skatienu apkārt un pamanīju uz grīdas vairākās kārtās saliktu segu un divas bļodiņas.
- Pieradināji vilku vai iegādājies suni?
- Iegādājos suni. Miko!
Nākamajā brīdī no nekurienes uzradās Sibīrijas haskijs.
- Oho! – es iesaucos. – Kāds skaistulis!
Suns pieskrēja man klāt un nolaizīja roku. Haskiji bija viena no manām mīļākajām šķirnēm un Miko man iepatikās uzreiz. Es pietupos un noglaudīju suni.
- Kaunis koira.* Cik vecs viņš ir?
- Drīz būs gads. Iegādājos viņu pirms septiņiem mēnešiem.
II
Baltais sniegs jau tā žilbināja acis, bet kopā ar spožo saules gaismu tas žilbināja vēl vismaz divas reizes spēcīgāk. Virs mums bija dzidri zilas debesis, sniegotie klajumi likās bezgalīgi un tālumā vīdēja kalnu virsotnes.
Mēs ar Keijo bijām izgājuši laukā pastaigāties un vienā brīdī es biju sākusi skriet. Keijo turējās man aiz muguras, jo viņam nebija grūtību mani panākt, savukārt nabaga Miko skrēja mums pakaļ, mēli izkāris, un tā arī nesaprazdams, kādēļ viņš nespēj mūs noskriet. Acīmredzot Keijo vienmēr bija ļāvis sunim būt ātrākam par viņu un nekad nebija atklājis savu patieso ātrumu.
Es sāku skriet vēl ātrāk, uz labu laimi izvēloties virzienu. Sajūta bija fantastiska. Aiz Polārā loka joprojām valdīja ziema, bet vēl pirms pāris dienām es biju bijusi Ņujorkā, kur jau bija iestājies pavasaris. Tagad es biju nekurienes vidū, kur mani netraucēja telefona zvani, nevajadzēja atbildēt uz e-pastiem, plānot piegādes un kasīties ar negodprātīgiem biznesa partneriem un pret mani noskaņotiem vampīriem.
Es apstājos un manā sejā parādījās plats smaids. Nez kādēļ iedomājos par cilvēkiem, kuriem ziema nepatika un kuri uzskatīja, ka šāda sniegota ainava ir garlaicīga un tajā nav ko redzēt. Kā gan viņi maldījās! Lai arī ziemas ainava sastāvēja no apsnigušas zemes un ne mazāk apsnigušiem kokiem, tā nebija garlaicīga. Gluži kā klausoties labu mūziku tajā katrreiz atklājas arvien jaunas un jaunas nianses, tā arī lūkojoties ziemas ainavā varēja pamanīt lietas, kuras pirmajā acu uzmetienā nebija redzamas. Un, jo vairāk laika kāds pavadīja brīvā dabā, jo vairāk šādu nianšu pamanīja. Keijo, bez šaubām, redzēja vairāk nekā es.
Keijo nostājās man blakus un arī klusēdams lūkojās uz tālumā esošajiem kalniem. Beidzot arī Miko bija mūs panācis un, sēdēdams pāris metrus mums aiz muguras, smagi elsoja.
- Es pilnībā saprotu, kādēļ tu nevēlies pamest Polāro loku, - es teicu.
No pastaigas mēs atgriezāmies lēnā solī un pašlaik jau atkal bijām iekārtojušies virtuvē. Miko gulēja zem loga, savukārt es un Keijo sēdējām pie virtuves galda, runājot par šo un to. Uz galda stāvēja mans „ciemakukulis” – kaste ar „SLOOD”. Keijo parasti pārtika no dzīvnieku asinīm, bet, kā viņš pats teica, viņš no katra dzīvnieka ņēma pavisam nedaudz. Keijo medības būtu aprakstīšanas vērtas: vispirms viņš uzmeklēja dzīvnieku, sagūstīja to, tad palūdza tam atļauju (vai arī piedošanu) un tikai tad paņēma asinis. Ja Keijo redzēja, ka dzīvnieks ir ļoti nobijies, viņš palaida to vaļā un sameklēja citu. Laiku pa laikam viņš pasūtīja no manis „SLOOD”, savukārt, braucot ciemos, es vienmēr atvedu kādu kasti dāvanā.
Krāsnī kurējās uguns, namiņš, kā vienmēr, izskatījās omulīgs un pilnīgai ainai trūka vien tējas krūžu un ievārījuma burciņas uz galda. Patiesībā šī idille bija mānīga – Miko jau tagad ik pa brīdim mainīja pozu vai vienkārši pārlika ķepas, nespēdams izdomāt, vai doties laukā vai palikt iekštelpās, jo viņam bija par karstu, un arī mēs ar Keijo tā paša iemesla dēļ apsvērām iespēju turpināt sarunu ārā.
- Uz Somiju atpakaļ braukt nedomā? – es jautāju.
- Nē, it sevišķi kopš uzzināju par valdības plāniem būvēt jaunus reaktorus un AES.
Kā jau daudzi vampīri, Keijo patiesi rūpēja vide un tas, kā cilvēki ar to apietas – galu galā, viņš pa Zemes virsu staigās mūžīgi.
- Bet Lapzeme? Tur taču nebūvēs.
- Neuzminēji – būvēs gan. Varu parādīt, - viņš teica un izvilka Somijas karti, rotātu ar daudziem radiācijas simboliem. - Šeit, šeit un šeit, - viņš iebakstīja ar pirkstu kartē. – Turklāt tas vēl nav viss. Somija ne tikai uzglabās savus radioaktīvos atkritumus, tai ir plāni uzglabāt arī citu valstu šmuci, saņemot par to naudu. Apskati šo.
Keijo pasniedza man kādu bukletu somu valodā. Tas bija veidots kā komiksu grāmatiņa, stāstot par to, kas notiks, ja Somija izvēlēsies atomenerģiju, nevis atjaunojamos energoresursus. Vienā no zīmējumiem bija attēlota četrdesmit gadus tāla nākotne – tūrists no Somijas aizbraucis uz Vāciju un kāds vietējais viņam jautā, no kurienes tūrists atbraucis. Dialogs bija angļu valodā un es varēju to izlasīt. „Esmu no Somijas.” „No Somijas? Ā, no radioaktīvo atkritumu zemes.” Ko lai saka – jauka perspektīva.
- Tieši tādēļ man patīk Norvēģija: nekādu atomelektrostaciju, nekādu plānus tās būvēt, - Keijo teica.
III
- Vai zini, reizēm es iedomājos – šobrīd viss iet tik labi: naktsklubi, „SLOOD”, „Renviro”, „VampNet”, viss, bet cik ilgi es spēšu to visu turpināt? Skaidrs, ka neko no tā es nedarīšu mūžīgi. Ar laiku man tas viss apniks.
Bija vakars pirms manas aizbraukšanas dienas un man vairs negribējās turēt pie sevis šīs domas. Parasti visu, kas mani nomāca, varēju apspriest ar Džeku, bet šī nebija tā reize. Bija reizes, kad man vajadzēja aprunāties tieši ar Keijo.
Vienīgie gaismas avoti virtuvē bija petrolejas lampa un mēnesgaisma. Miko gulēja turpat netālu, noguris pēc garas, kalnos pavadītas dienas, savukārt mēs ar Keijo, protams, nejutām ne nogurumu, ne miegainību.
- Vai esi par to runājusi ar Džeku?
- Nē, pagaidām nē.
- Tā nu ir viena no vampīra dzīves ēnas pusēm, - Keijo sacīja pēc neilga klusuma brīža. – Arī mūsu pasaulē viss reiz beidzas, paliekam tikai mēs paši un skumjas nopūtas, atceroties aizgājušos laikus.
- Tāpat kā pie cilvēkiem, tikai mūsu nopūtas ir skumjākas. Mēs nepametam iemīļoto lietu tādēļ, ka vairs nespētu to darīt, mēs to darām tādēļ, ka mums tā ir pagalam apnikusi.
- Kas savukārt liek mums justies vēl sliktāk, jo, izrādās, arī sirdslieta var apnikt un likt vilties. Agrāk vai vēlāk, bet tāds brīdis pienāk.
- Mūsu pasaulē viss beidzas ar drupām. Tikai vampīri tā pa īstam izprot vārdu „nekas nav mūžīgs” jēgu.
Uz brīdi atkal iestājās klusums.
- Neļaujies grūtsirdībai, Elisa. Ar „SLOOD”, „VampNet” un „Renviro” tu varēsi strādāt vēl ilgi un noteikti vēl radīsi arī ko jaunu. Arī Džeks vēl ilgi būs tev blakus. Jā, mūsu dzīve ir gara, ļoti gara un pastāvīgi nākas domāt, ko gan ar to iesākt tagad, bet galvenais ir neļauties grūtsirdībai un vienmēr meklēt ko jaunu. Dzīvē visu nevar izmēģināt arī tad, ja dzīvo mūžīgi.
- Tu pats tici tam, ko tikko pateici? – es jautāju. Pirms brīža viņš bija teicis ko citu.
Keijo noslēpumaini pasmaidīja.
- Elisa, es esmu nodzīvojis tikai simt sešdesmit gadus un joprojām ticu daudz kam, tādēļ mana atbilde ir „jā”. Varbūt pēc tūkstoš... divtūkstoš... vai desmittūkstoš gadiem es domāšu savādāk, bet pašlaik...
- Pašlaik vietā ir vecais, labais teiciens – dzīvosim, redzēsim. – Arī es pasmaidīju.
*Skaists suns. (somiski)
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā epizode - 13.04.
